Gribu citu vārdu. Bet kādu?...

[Trix]

Kārtējās pārdomas piemetās, kad rokas kustas, bet smadzenes nav jāpieslēdz.


Vot nepatīk man savs vārds. Nekad nav paticis, kopš bērnības. Kaut kā sadzīvoju - kas ir, tas ir, ko tur ņemties. Savējie sauc pēc nika, svešie pārāk netraucē. Bet tagad sīči uzmetušies [kas, protams, normāli] skaitīt, kā kuru no vecākiem sauc, kā sauc vecmāmiņas, vectētiņus utt. Un katru reizi, kad man jāsaka, kā mani sauc, man zosāda metas.


Nu i iesprūdu pārdomās (ne pirmo reizi), ka tā arī nevaru izdomāt, kā es gribu saukties. Niks nav pielāgojams personvārdiem...


Jūs ar savu vārdu sadzīvojat lieliski?
Vai gribat citu? Tad kā jūs zināt, KĀDU???

[viesmiiliigs]

Vārdā mani reti sauc, un tas attiecas gan uz darbiem, gan ne-darbiem. Tāpēc vienmēr, kad kāds mani nosauc vārdā, es viegli satrūkstos, jo liekas, ka esmu kaut ko pašai nezinot sagrēkojusi.
Bet tā, ka mainīt? Nē.

[Nomade]

Skolas laikā man savs vārds ne visai patika. Gribēju būt Iveta vai Inga. Bet tas pārgāja, kad sapratu, ka ivetas vai ingas ir pa pilnam, bet manējais nav ļoti bieži sastopams (kaut gan nekāds retais vārds arī nav). Vārdu esmu pieņēmusi, tagad pat patīk. Un atbilst man.
Kad jautāju vecākiem, kāpēc tādu vārdu izvēlējās, teica, ka tajā gadā esot bijis populārs.

[Nomade]

Vai tad vārdu, ja galīgi nevar sadzīvot, nevar mainīt?
Ir zināmi gadījumi, kad oficiāli nogriež vārdam vienu daļu, jo nav paticis garais ieliktais (Svetlana). Ir gadījumi, kad oficiālos dokumentos noformē kristīto vārdu un sākotnēji likto vairs neizmanto.

[tex]

Nē, nenomoku sevi ar šādu problēmu. Mājās vārdā sauc reti, kad i toč sagrēkojusi. Darbā vārda popularitātes dēl bieži satrūkstas, kad tiek piesaukta vārda māsa. Bet mainīt negribētu, normāls, visās valodās, izņemot Rus, lietojams...


Lūk, uzvārdu gan labprāt nomainītu.... Kādu? Vrb paņemtu kādas no senčiem pirmslaulību piemēram...

[tex]

Vai tad vārdu, ja galīgi nevar sadzīvot, nevar mainīt?
Ir zināmi gadījumi, kad oficiāli nogriež vārdam vienu daļu, jo nav paticis garais ieliktais (Svetlana). Ir gadījumi, kad oficiālos dokumentos noformē kristīto vārdu un sākotnēji likto vairs neizmanto.

var tā. Tie 3 ķertie deputātu kandidāti dūle un ko tak nomainīja vārdus uz galīgi neizrunājamiem pie tam. Tagad visi LV Ahmedi gan jau arī legalizēsies

[Trix]

Uzvārdu vieglāk nomainīt - kaut kāda nodeva par laulības reģistrāciju, kaut kas par laulības šķiršanu. Galvenā problēma - atrast ideālā uzvārda nēsātāju, kas būs ar mieru mierīgi šķirties un nesamīlēsies lidz ausīm. Un pēc tam pierunāt "īsto un vienīgo" pāriet Tavā uzvārdā.

Kamēr sīču nebija, nestresoju. Pat pārāk netraucēja - kā ir, tā ir, garumzīmes netraucē, nav katram otrajam, tik vien, kā katru reizi kādā jaunā vietā 3x jāatkārto, un ar visu to mēdz saukt visādos atvasinājumos.
Tagad sāk sēdēt uz nerva. Katru reizi - pat nespēju formulēt to sajūtu - kauns, vai?
Un nezinu, kā es gribu saukties.
Ņemt kalendāru un visu pielaikot, vai? Vismaz zināšu, ka gribu būt Lilija vai Irbe un miers dvēselē.

Eh, pasūdzējos, labāk nekļuva.

[Spārka]

Kad nebūs ko darīt, pagūglē par isidioloģiju

[tex]

Un beidz, krāmēties ar precēšanos un šķiršanos. Njebosj vēl sagribēs manu niecīgo mantu...
Uzvārdu arī var vnk nomainīt ar iesniegumu un kkādu valsts nodevu + pārtaisāmie dokumenti

[tuk]

Man savs vārds patīk gan fonētiski, gan vizuāli.
Neciešu, ja lieto kā deminatīvu, to drīkst vienīgi vecāki, vecvecāki.
Nesaprotu kā pieaugušā vecumā ar vārdiem sadzīvo Sarmītes, Mārītes u.c. uķi puķi.
Diezgan smieklīgi izklausās, kad darbā šiem miļvārdiņiem tiek piekabināts aizrādījums.
Bet vārdu, uzvārdu var mainīt.

[kvadra]

Ja tāds diskomforts, tad varbūt tiešām ņemt kalendāru un sameklēt to citu, sev piemēroto?

Ar savu vārdu sadzīvoju labi, tāpat kā ar no tā atvasināto pamazināmo mīļvārdiņu. Bet visu bērnību/jaunību sapņoju tikt vaļā no sava nejaukā uzvārda. Līdz noprecēju čali ar smuki latvisku uzvārdu, ko arī pēc šķiršanās paturēju mantojumā 

[Mango]

Nepatīk, nekad nav paticis, neviens vārdā nesauc, ir niki, mīļvārdiņi.
Gribu mainīt. Zinu arī, kādu gribu, reiz mamma atzinās, ka gribējusi arī tādu likt, bet citi ģimenes locekļi uzspieduši esošo, nav jau brīnums, kāpēc man viņi nepatīk.
Vot uz apaļu jubileju ņemšu un nomainīšu.
Vai ja kādreiz uzvārdu mainīšu.

[Luīze]

Man patīk mans vārds, ir gana parasts, bet nav katrai otrajai sievietei.

Toties skolas laikā man bija problēmas ar manu vecāku vārdiem, jo abiem ir tādi, kas nav kalendārā un kādus parasti vecāki saviem bērniem neliek. Skolā pat kāds pamanījās paņirgāties par manu tēva vārdu.
Labākais ir tas, ka bērnībā gan mammai, gan tētim bija dubultie vārdi, turklāt abiem otrais vārds bija skaists un tradicionāls, par ko nebūtu jākaunās. Bet nē - saņemot pasi, bija jāizvēlas tikai viens vārds, ko atstāt (tāds likums tolaik bija), un abi izvēlējās to netradicionālo, neparasto, jo lūk citi viņus sauc tieši tajā vārdā. Tā ka nu nav mans tēvs Jānis, nav.... 

[Afrora]

Ilgu laiku nepatika.
Kopš bērns mani sauc vārdā nevis "mām  mām" ir iepaticies.  Pareizāk sakot vairs neriebjas

[tuk]

Trix, varbūt tagad var otrādāk -pajautā bērniem kāds vārds Tev piestāvētu