Atbildot uz Dilles uzstājīgo jautājumu "vai bija tā vērts" - tādu atbildi, kā man šķiet, ka gribi dzirdēt, nesniegšu. Toreiz kopīgs, ne vienpusējs, lēmums tika pieņemts, vadoties pēc toreizējiem apstākļiem, tagad tie ir citi, motīvi citi, paši esam palikuši citi. Vainot pašreizējo situāciju pagātnes lēmuma dēļ? Nesaskatu kopsakarības. Attālums noteikti bija/ir daļa no problēmas, bet ne galvenā. Tagad mocīties domājot, kā būtu, ja būtu??? Ko tas dod, ja tikpat labi, dzīvojot kopā, ātrāk pie pašreizējā lēmuma būtu nonākuši.
Stereotips - ja kaut kas saiet grīstē, vainīga sieviete, ja, jo nav mācējusi mīļi paprasīt? Nu ja, laikam par maz žurnālu figņas lasu.
