Kamēr man tajā mašīnā nav jākāpj vai Tu nestāvi ar vaļā logu man blakus sastrēgumā, tb kamēr Tavs dūms nesniedz manu degunu, man po.
Un kamēr Tu, savu pelnu grīsti vākdams, nepārtrauc skatīties uz ceļu... tas otrs aspekts. No kustības drošības viedokļa tiešām nesaredzu, ar ko telefona pie auss turēšana bīstamāka kā smēķēšana.
Pa manam, viens otru neizslēdz - vieni piedir@, otri, ja viņiem ļaus, izmīcīs tā, ka melna zeme paliks.
Ok, parūpēsimies par labu diskusiju.
Par pirmo:
Nekāp, ja man ir pasažieris nesmēķētājs, vai bērni, vai veci ļaudis - es nesmēķēju. Tiktāl ok, ja? Par vaļēju logu blakus - parasti, kad rada likumus parūpējas par uzmērījumiem un kontroles mehānismiem - teorētiski, visi iekšdedzes dzinēji būtu jaaizliedz, jo ne mana cigarete Tev pie vaļēja loga nodara vislielāko ļaunumu. Zobu dodu.
Par drošību:
Jau rakstīju kas tik nav jāaizliedz pie stūres, lai droši brauktu, kaut kāda dubultā morāle, sagrābstīta un pievilkta aiz kaunuma ūsām, man neiet cauri. Ceru arī citiem.
Un par lielām šaibām:
Kā jau minēju, mūsu likumdevēju nespēja cīnīties ar pārkāpējiem mūsu nabaga valstiņu ievedīs marazma ķetnās, lūk tirzāts piemērs - aizliegums sēdēt parku zālienā, it kā nieks, nevaram noķert mēslotājus, nebūs nevienam. Bet īstenībā reāla rēta uz Rīgas sejas. Atkal virsroku pār progresu, brīvdomību un labticību gūst stervozi vecpirdēji, kuriem redzies žaba dušī, kad citiem labi. Ilgtermiņā - ir izkropļota viena paaudze, kas varēja satikties, čalot un smieties, atpūsties un draudzēties nevienam naktsaklubam par to nemaksājot. Izdir@ts vesals jaunatnes kultūras novirziens. Kad es smagi strādāju mums ar šefu bij tradīcija - pasēdēt uzvalkos parka zālienā, izdzert aliņu, pārrunāt nedēļu. Jā, uzpīpēt. Sakās krīze - un hren, arī šo prieku atņēma. Tikai nesakiet, ka tagad ir labāk. Zb - KAS gribēja saprast, saprata.