Manuprāt tā - dzīvē visam ir sava vieta, arī kādai druskai alkohola. Un tā idejiskā (tieši idejiskā, nevie kodēta alkoholiķa obligātā) atturība, kad nekad un ne piles, man nepatīk kā kaut kāda sektantiska dīvainība. (Nē, lai jau, protams, katrs kā grib; arī tādus cilvēkus pazīstu, un citādi normāli cilvēki). Manā draugu lokā ir pulka cilvēku, kas pie gadījuma paceļ vienu otru glāzīti vai, nosaluši, uzmaisa groku, un nav tāpēc kļuvuši par alkoholiķiem. Tāpat nedomāju, ka bērnu šampi iedzērušais bērns tādēļ top ieprogrammēts kļūt par alkoholiķi. Nu, vismaz es tādēļ nodzērusies toč neesmu. Tieši otrādi, domāju, ka visa aizliegšana un liekulīgā no visa sargāšana noved pie aizliegtā augļa baudīšanas kā no ķēdes pasprukušiem. Nevis jātur pa gabalu no ūdens (tikpat taču kādreiz piekļūs!), bet jāiemāca peldēt un adekvāti vērtēt riskus. Tāpat ar alkoholu - lai taču saskandina ar vecākiem savu bērnu šampi un redz, ka vecāki iedzer savējo un ar to aprobežojas, un tas neizvēršas ne par kādu plostu, nekā iepazīstas ar aizliegto augli "draugu" kompānijā kādā pavārtē.
Kā visa ļaunuma sakne bieži lamātā "kulturālā dzeršana", jā... Bet tā, manuprāt, ir zelta vidusceļš.