Es to redzu tā...
Autors ilgojas pēc kaut kā tāla, cēla, nezināma - klasiska izpildījuma sievieti, kas zin un saprot, kā jāizskatās, jāuzvedās noteiktās vietās/situācijās, ir gana pašpietiekama, lai nemainītos cenšoties izpatikt vīrietim, interesanta sarunām utt. Bet izvēlas rajona kontingentu, kas ir gana pelēcīgas un problēmu nomocītas ikdienā, ar gana vienmuļu ikdienu un seriālu gaumi, lai tajā brīdī, kad tiek kaut kur aicinātas, kopētu ziepju operu zvaigžņu izskatu un uzvedību, jo tādas ir viņu zināšanas par pasauli, kurā cilvēki apmeklē šikus iestādījumus. Klasiskā elegance, ko iespējams novērtētu Rafiks, viņām ir svešs jēdziens, jo nav to sastapušas.
Jautājumi.
Rafiks pats apgrozās rajona kontingenta ieskautā kolektīvā/sabiedrībā un tāpēc nekur apkārt nav normālu (viņa izpratnē) sieviešu?
Vai arī Rafiks baidās runāt ar tām pašpietiekamajām, kas ir bijušas gan uz restūžiem, gan teātriem un ir tā kā klasi augstākas?
Vai arī Rafiks pats nav tik perspektīvs kā viņam gribētos domāt, un papagaiļi ir labākais, uz ko viņš var cerēt?
