Ja atdod, kas kļuvis lieks, tā nav labdarība. Labdarība ir tad, ja atdod labāko vai speciāli nopērc. Tas, par ko šeit runā, ir atbrīvošanās no liekām mantām.
Man vairums kolēģu ir sievietes. Feministes tūlīt rēks, bet sievietes ir līdzjūtīgākas. Zem tiem pašiem paziņojumiem sieviešu komentāru ir daudz vairāk, kā vīriešu. Un viņas ir gatavas pirkt, bez loģiskas domāšanas, kāpēs jau n-tajai vientuļajai daudzbērnu mātei nav nekā, neskatoties uz to, ka likums paredz gan sociālo atbalstu (Miljonus jau gan nedod) daudzbērnu ģimenēm, valsts uzturlīdzekļu garantijas fonds ir viena no tām iestādēm, kas strādā kā likumā paredzēts - bez liekiem kašķiem izmaksā alimentus, pirms piedzen tos no tētuka, tāpat šīs ģimenes var saņemt maznodrošināto ģimeņu bonusus - gan nelielu naudas pabalstu, gan pašvaldības kompensāciju dzīvoklim un komunālajiem maksājumiem. Tāpat viņiem pienākas pārtikas pakas un humānā palīdzība.
Šeit runā par to, kā radās tādas ģimenes un kāpēc tādas ir.
Turklāt, ja man ir lieta, ko es varētu pārdot par naudu, zinot, ka pircēji būs, bet bez maksas atdodu to cilvēkam, kam nav naudas, lai manu mantu nopirktu, tas neskaitās kā labdarība? Tiešām vienmēr speciāli jāpērk? (Lasot FB komentārus, kā viena topošā mammīte brāķē visus ratus, ko viņai piedāvā, jo nav jau firmas un krāsa, neskatoties uz to, ka neitrāla, nepareizā, tiešām rodas jautājums - ja man būtu bērnu ratiņi zaļā vai dzeltenā krāsā, kuros bērns jau ir vizināts, vai, lasot lūgumu pēc palīdzības, ka nav ratu, man būtu jāpērk jauni, nevis jāatdod tas, kas jau ir?)
