Tuvā pilsēta.
Tā ir izrāde, par kuru būs pretrunīgas atsauksmes

Tipisks Serebreņņikovs no sākuma līdz beigām. Gandrīz pirmo reizi man jāsaka, ka režisors ar savu ES pakļāvis dramaturgu. Man nemitīgi prātā Voiceks, Raiņa sapņi, pat Mirušās dvēseles. (Dvēselēs vismaz nebija elektriskie burti un videokamera) Jācenšas dabūt izlasīt lugu, bet arī par to ir zināms, ka dramaturgs savu lugu drusku pārrakstījis un pierakstījis - speciāli iestudēšanai pie mums. Visinteresantāk būtu izlasīttieši to versiju, kas bija pašā sākumā. IZrādās, luga balstīta uz patiesu notikumu, kad Kopenhāgenā sarkano lukturu rajonā atrasta mirusi prostitūta, kas savā parastaā dzīvē bijusi mierīga daudzbērnu mājsaimniece Malmē.
Mūsu iestudējumā pilsētu nosaukumi atmesti, ir tikai ŠEIT un TUR. (tas man ļoti patīk!) Personu vārdi latviskoti (iespējams, ka te mēs zaudējam kādu sākotnēju jēgu).
Izrāde? Es nezinu, kas tas bija, bet mani fascinēja. Bija vietas, kas kaitināja, bet daži man saka ka tieši šis moments nav licies bezjēdzīgi uzbāzīgs. Tātad varbūt vaina ir manī. Bet lielākoties viss bija dīvaini fascinējoši. Priecājos, ka nesēdēju par tuvu - redzēju visu to kopskatu, scenogrāfiju, tēlus. Šoreiz laikam objektīvi jāteic, ka videokameras lietojums man patika. Videokamera uz skatuves man līdz šim ir vienkārši tracinājusi. Nu es pirmo reizi sapratu jēgu no tās. Mazajās zālēs, kad viens skraida un bāžas aktieriem sejās ar kameru, attēlu uzreiz rādīdams uz sienas, tas ir bijis stulbi. Šeit tie bija tuvplāni priekš tādiem kā es kas laimīgi sēdēja 1.balkonā un tvēra skatuvi kopumā un - pateicoties kamerai dabūja arī savu tiesu tuvplāna. Ļoti labi.

Aktieri - gandrīz katrs bija izcils. Grasbergs ar Doveiku jau sastrādājies tandēms, ar vien labāki. Bērziņa, kura lomā tik pat laba kā jau parasti, virs savas latiņas pacēlās ar dziedāšanas brīīzem. Lūriņa - sākumā vispār nesapratu, kāpēc tieši viņa šai lomā, bet beigās loma iegriezās tā, ka bija vērts, ka tieši viņa. Zvīgulis - vismaz 50% no izrādes labuma ( mans viedoklis). Ne tikai tieši viņa sižeta līnija, bet arī ģitāras skaņas. Un tas brīdis, kur , šķiet, Bērziņa "dziedāja" un Zvīgulis spēlēja - tur bija kaut kas neprātīgs.
Tai pat laikā - tās dienas vakarā es nevarēju pateikt, par ko bija izrāde, ar ko tā beidzās. Šodien vismaz es varu pateikt, kas notika uz skatuves pēdējās 10 minūtēs, bet , ko tas simbolizēja, to gan vēl nevaru.
Zinu cilvēkus, kam nepatika, esot ļaudis, kas izgājuši 16.minūtē ārā ( tios es tiešām neizprotu), bija, kas aizgāja pēc pirmā cēliena (pieklājīgi, bet viņu viedokli neuzklausiet vispār - otrais cēliens šo to pagriež citādi)., no otras puses - 2.cēliens varēja būt īsāks un tomēr skaidrāks, neesmu pieradusi pie absurda lugām, lai arī man tādas patīk, bet es gribētu, lai tas absurds savijas stingri sižetiski izskaidrojami. Kā Vecene - kur notiek absurdas lietas, bet viņas notiek vienā laika līnijā uz priekšu. Vai arī notiek ar lēcieniem pa laiklīniju, bet tu pats saviem spēkiem pēc tam spēj saprast, kur bija tie lēcieni.
Tagad laikam jāpaklausās pirms-izrādes sarunas ar Serebreņņikovu , varbūt kaut ko vairāk sapratīšu.