Kādreiz sensenos laikos bija tāda lieta kā fermas. Govju fermas un arī cūku fermas. Daža liela jo liela, daža - pavisam maza. Mazās fermas bija gandrīz vai cūku kurorts, ar izskraidīšanos samērā lielā aplokā, vārtīšanos dubļos, balandu un pieneņu apgrauzšanu aploka malās, retumis - ar izlauzšanos brīvībā. Vienā tādā cūku kurortā bija pat tāda ekstra, kā dīķītis. Dīķīša malas atbilda visām cūcisko standartu prasībām - niedraini-zālainie krasta strēķi mijās ar riktīgu dubļu planckām, pāris vietās malas bija arī pastāvas.
Šito cūkparadīzi apdzīvoja bariņš - kādi 15 puscūči, pāris rukšmammas ar sīkrukšeļiem un 2 baisi kuiļi. Viens baisulis vēl arī raksturā nešpetns.
Kādā saulainā pēcpusdienā dižā cūksaime izvietojusies gar dīķīša malu - kāds grauž pieneņu kumšķi, kāds nolicies dubļainajā lēzenumā vēsumu izbaudīt. Bet sātana apsēstais baisulis nekādi nevar rast mieru - ta baksta ar šņukuru sīkos, tad cūkmammai mieru neliek, ta atžviepj rīkli un biedē pusaudžus. Īsi sakot - īlens pakaļā un jāiztramda visus. Pēdējā atrakcija - ieskrieties un ar visu duku triekties virsū otram veprim tā, lai tas otrs kviekdams lec stāvus gaisā.
Kā bija, kā ne, bet mierīgākais nolicies pasnaust kā reiz stāvākā krasta maliņā. Negantnieks notēmē uz guļošā sāniem un - aiziet!- riktīgs ieskrējiens. Bet guļošais tamēr pieslienās pussēdus un ar priekškājam pašļūc resno rumpi bišku uz priekšu, pakaļkājas paliek dauzoņam ceļā - a rumpja tur vairs nav, kur mirkli atpakaļ bija! Dauzoņa visā dukā paklūp pāri gulētāja pakaļkājām un ar skaļu plunkšķi pazūd dīķīša dzelmē.... Pēc brītiņa gan negantnieka galva parādās otrpus dīķītim dubļu doķī un ar pāris streipuļojieniem baisulis ir seklumā. Tāds nu viņš tur stāvēja vēl minūtes desmit, mute vaļā, pa šņukuru un muti tek sarītais ūdens, skatienā apjukums un neviltots izbrīns - kā, nu kā viņu - visa bara šausmu - šitā piecūkot!?
Dienas trīs baisulis bija tramīgs. Bet tad mācība aizmirsās un jezga atsākās no gala.
Kaut kā šitas atgādina darīšanos XX valdībā, ne?
