Kam dzejniekam būt? (c) Heidegers

[tuk]

Nez vai tie Tavi bezbērnu paziņas to par laimi uzskata.
Maniem paziņām ir gan bērni, gan ir materiāli situēti, gan atpazīstami ne vien lv, bet arī pasaulē.
Jā, materiālā labklājība nāk no ārvalstīm, darbi tiek pārdoti ārvalstu kolekcionāriem,
ne lv, diemžēl.
Radošais potenciāls paliek tur, kur maksā. Diemžēl...

[Spārka]

Es tīšuprāt nepieminēju materiālu lietu radītājus - skulptorus, gleznotājus utt. Ja talantīgi, izsitīsies ārzemēs. Bet kam, pie joda, var būt vajadzīga latviešu dzeja?

[tuk]

Ārpus dzejosanas tulko, raksta slejas,uc. Tie paši aktieri,kuri ārpus lv, fig, vajadzīgi
vada korporatīvos pasākumus, filmējas stulbos seriālos un savu maizi nopelna sabiedrībai uz kakla
nesēžot...
Kā jebkurā sfērā ir čīkstētāji un darītāji.

[Spārka]

(Piedodiet, nocirpu no sporta tēmas, nupat jau vairs nemaz neiederējās).

Tuk, es ne mirkli neiebildu, ka dzejnieks var atdzejot, tulkot, rediģēt. Kopumā tik un tā -  augstvērtīgu literatūru LV nevajag.

Paskatieties uz to ļoti spilgto, būtībā pirmo garīgi brīvo astoņdesmito gadu dzejas paaudzi, kurai pieder Aizpuriete. Klāvs Elsbergs, miris 28 gadu vecumā, Velga Krile 45, Māris Melgalvs 47, Marģers Majevskis 50, Juris Kunnoss 50, Pēters Brūveris 54. No pārējiem - Zandere raksta bērnu dzeju, Zirnis raksta Dienai (kādu laiku arī Pleibojam), Godiņam pēdējais krājums gandrīz pirms 10 gadiem.

Heidegers rakstīja par dzejnieka lomu trūcīgā laikā, ar to domādams garīgo trūcību. Mums, iespējams, iestājies gan materiāls, gan garīgs trūkums.

[tuk]

Ja nevajag, tad nevajag. Lai tā būtu. Es būtu pārsteigta, ja tauta maizes vietā pirktu grāmatas.