Man arī "iekrita acīs" tā mantkārība, kā slikta īpašība, tajā pašā laikā ir vēlme, lai novērtētu māju, auto, darbu un ko nu tur vēl.
Tad vajag tādu, kas spēj novērtēt, vai kas nespēj?
Un jā, necienītu par sevi mazāk pelnošu vīrieti bez reāli pamatotām ambīcijām (piemēram, biznesam iet tikai kāds 2. gads un tas ir perspektīvs, - neskaitās; bet strādājošs par mazumu un apmierināts ar to, gan), bet skopu - nicinātu.
Ak jā, diskvalificējos daudzu parametru pēc, bet noteikti dēļ citas gaumes, aizņemtības un lai nu ko, bet virtuvē mani regulāri izmantot kulinārijas nolūkos nesanāktu.
Bet vsp inteliģenta, izglītota, ceļojusi, kurai materiālajam nav nozīmes (vienmēr bijis vairāk kā gana) - izskatās, ka derētu jauna ļoti situētu vecāku meita. Bet vai viņa gribētu šo piedāvājumu: gribētu sēdēt mājās un darboties virtuvē un audzināt jau gandrīz pusauga bērnu? Un ja nu tomēr, tad cik ilgā laikā pazaudētu formu, redzesloku utt?
Kkāda pretruna tajās vēlmēs...
Tā, kura ir inteliģenta, izglītota, ceļojusi utt par sevis sasniegto (ne vecāku), tai būs arī savs darbs (lai vakarā vēl regulāri stāvētu pie plīts? - nē, paldies), sporti un hobiji, sava dzīvesvieta (nebija tik ļoti jāuzsver tā lielā māja, ja nemeklē mantkārīgu, - pietiktu pateikt, ka ar dzīvesvietu nodrošināts) - kāpēc lai mestos pārvākties (vienalga uz kurieni, ja savu ir izvēlējusies, meklējusi, iekārtojusi)? - u.t.t. Turklāt tāda, ja gribētu bērnus, tad, drīzāk, savējos, jo savs genofonds varētu šķist pavairošanas vērts...
Ljubovj konjechno zla... bet nu neeeez...