Var jau ņirgāties par paranoju, bet es esmu gana veca, lai savu paranoju būtu ieguvusi un pārbaudījusi dzīvē. Tostarp nesēdēt ar muguru pret durvīm kafejnīcās (90. gadu bandītlaika pieredze), vakarā ejot pa ietvi, skatīties skatlogos - un ne jau uz kleitām, bet testēt ielu sev aiz muguras -, neiet pusnaktī pa ietvi, ja tālumā vīd vīriešu bariņš, nekliksķināt uz visiem izlecošajiem reklāmlogiem, nekačāt spēlītes no neta, domāt, kuros saitos ir jēga līst utt.
Kā tur bija - sargies pats, bla bla bla.
Viena daļa RU paranoiķu vienkāŗši ir labi informēti reālisti ar loģisko domāšanu. Ne jau velti dzīvo ne pārāk ilgi.
Katram pašam savas smadzenes. Vai nav.