Par vombatiem miglaini atceros smieklīgu kāda pētnieka pastāstiņu, kur viņš, pētot dabu aizrāvies, pēkšņi dzird baigo šņākšanu un tusnīšanu, kas dodas viņa virzienā. Pētnieks satrūcies, sastindzis uz vietas... bet tur no krūmāja izčāpo vombats un dodas taisni viņa virzienā... pētnieks stāv, vombats virzienu nemaina, bet, aizčāpojis līdz pētniekam, apstājies, smagi nopūties, apgājis apkārt un pazudis krūmāja pretējā pusē...