Nu tā, piedurknes uzrotītas, biksu piedurknes sabāztas zeķēs, taisu tēmu.
Lūk neskatīsim statistiku kur, pēc dažādiem datiem, kancelējas ap 50% oficiālu laulību. Skatīsim motīvus un var, ja kādam/ai kremt, cēloņus arīdzan. Nu dzīvo cilvēki laulībā, ilgi, ir kopējas atbildības un saistības. Iet laiks, viens/a (pieņemsim Y, pieņemsim draudzējas ar galvu) saprot ka otrs/a krīt uz nerviem, besī, tracina, gultā vājš/a paliek, un vispār labāk, lai biežāk brauc komandējumos vai tusē ārpus mājas, zārkā Y viņu redzēja, kur tuk stulbs/a var būt.
Nu un šitādi dzīvo kopā, jo nesaprot savu izjūtu motīvus, plus sabiedrība nosodīs, ja Y aizies, un galu galā saistības. Principā - dzīvo sakostiem zobiem un ir, to jeb kurš pirmā kursa psihostudents pateiks, kā bummba ar uzvilktu mehānismu. Vēl vairāk - to otru sāk reāli grauzt un terorizēt. Tad vēl ne saukts, ne aicināts, uz mazliet grumbuļainas vietas - Nodevības kundze ir klāt, vai, pasarg dies - misters Papurnu. Možiņ tie slavenie - pa piecām reizēm precējušies, kurus klusi nopeļ sabiedrība, ir tie gudrākie? Ta ta problēma - aizgāju sarakstījos, aizgāju atrakstījos. Īzī? Jeb kā? Pie kādiem motīviem šķirties? Kāpēc ne? Un ko "mēs" te "visi" dir@amies, kā svaigi tarakāni uz pannas?