stabilitāte ir patstāvība. Tiesības pieņemt lēmumus un izvēlēties. Iespēja pašai pelnīt naudu, lai nav jābaidās savu vienīgo "barotāju" pazaudēt.
Konkrēts gadījums. Traģisks visiem iesaistītajiem.
Vīrietis 40+, nav īpaši slimojis vai par ko sūdzējies. Lielveikalā paliek slikti, ātrie atbrauc dažu minūšu laikā, neko vairs glābt- infarkts vai insults, precīzi nepateikšu.
Viņa sieva, pirms gadiem 20+ strādājusi, bet vīram ļoti patikušas tās siltās čības un gardās vakariņas, ko sieva ikvakarus padod un viņš mudinājis sievu nestrādāt.
Juties pietiekami jauns un uzņēmējs taču un kurš gan par drūmām nākotnes lietām domās?
Realitātē - sievai nekā nav - nav jēdzīgas izglītības, nav darba prakses, nav vadītāja apliecības - nav nekā.
Mugura sāpot, lai ietu kur par apkopēju vai Rimi kasieri.
Reāli mājās nekādu iekrājumu nav, saimniecības naudu vīrs izsniedzis un viss taču bijis tik labi.
Dēls pieaudzis, kaut kur Indijā vai vēl kur citur meklē dzīves jēgu. Tātad arī tur atbalsta nekāda.
Šķiet, pusgadu pēc nāves ir iespēja kaut ko mantot.
Sievietei tomēr jādomā ar perspektīvu.