Mana pirmā bērnības atmiņa, kuru skaidri apzinos – Bija ziema, mammucis ievīstīja mani kaut kādā deķī un iesēdināja koka ragaviņās ar ieapaļu atzveltni. Droši vien staigāt vēl nemācēju, arī runāt ne, bet atceros, ka es pie sevis domāju, par to, cik skaisti apkārt un par tām sniegpārsliņām, kas skaisti krita uz cimdiņiem. Sniegpārsliņas bija aukstas un negaršīgas. Laikam nosalu, jo vēl atceros, ka visapkārt rosījās mammucis ar kaimiņieni, rīvēja man ar kaut ko kāju pēdas un lika uz pieres kompreses. Liekas, ka neraudāju, es vispār maz raudāju.
Un vēl vecmāmiņa, Man bija fantastiska vecmāmiņa. Klusa un vienmēr smaidīga. Viņai bija tik siltas maigas rokas. Visvairāk man patika, kad viņa lasīja man grāmatas, dažas jau zināju no galvas. Tieši viņa man lasīja Staburaga bērnus, Poruka stāstus ,Zaļo grāmatu un Kestnera Emīlu. Bet visvairāk man patika Raiņa Zelta zirgs un Sprīdītis. Man liekas, es pat raudāju. Un vēl viņa man dziedāja tautas dziesmas un mācīja adīt rakstainus cimdus.
Un ir vēl tādas lietas, kas ar mani notika tikai bērnībā. Es pat nezinu, kā to nosaukt, tāds meditatīvs dvēseles stāvoklis. Izjutu to stāvokli reizes 3-4 un pēc gadiem 13 vairs nekad. Pat nezinu, kā to nosaukt. Pēkšņi ir viens mirklis, kad tu sajūti tādu dīvainu atsvešinātību no apkārtējās pasaules . Tu esi tikai vienatnē pati ar sevi , savu dzīvi un dvēseli. Tai mirklī mani vienlaikus piepildīja mierīgas laimes , brīvības un skanoša lidojuma izjūta . Visa pasaule sanēja un piepildījās ar mirgojoši zeltītu gaismu. Es dzīvi izjutu šīs enerģijas viļņus, tie bija tik taustāmi un vienlaikus maigi un caurspīdīgi. Likās, ka visa pasaule piepildās ar tiem pulsējoši zelta stariem. Cik tas bija jauki un tā laimes izjūta, kas vēl ilgi nebeidzās. Pirmo reizi, tas notika, liekas gados sešos – kad noriskēju un vienatnē nogāju par 1.5 metra augsta žoga dzegu, šaura dēļa platumā ( varbūt tieši tāpēc nenokritu, jo pēc pašreizēja vērtējuma žogs bija savus 25 m garš); otrreiz tas bija trešā klasē, kad pirms vasaras brīvdienām saņēmu liecību un pagalma uz šūpolēm neviena nebija – šūpojos un tā bija pilnīga laimes sajūta. Trešo reizi tas bija mājās, vienkārši sēdēju uz dīvāna un pēkšņi ne par ko nedomāju, vienkārši atkal lidoju …
To, kā beidzās bērnība es arī atceros. Es ar manu klases drušku, nolēmām pirmo reizi iemēģināt alkoholu, jo cerības to uzzināt ģimenes lokā bija niecīgas. Mūsu ģimenē neviens nedzēra – Vispār! Nu varbūt kādu glāzi svētkos, ja ciemiņi atnesa. Tā kā mūsu izredzes iepazīties ar zaļo pūķi bija niecīgas. Bet kaut kad taču tas bija jādara. Vienā vārdā reiz tā stunda sita un mēs nostājāmies pēc alkohola izslāpušo rindas galā. Bija jāizvēlas, kaut ko no piedāvātā asortimenta. Nedaudz pamīņājamies un tad druška ar pirkstiņu viegli piesita priekšā stāvošām vecim : - Atvainojiet lūdzu, ko jūs ieteiktu iesācējiem? Nu moins – es to atcerēšos visu mūžu. Veču rinda manāmi sarosījās, un uztraukti sāka apspriest, ko lai tādu vajadzētu iegādāties lietošanai tik jaukām būtnēm, lai nesabojātu pirmo reizi . Beigās visi vienojās. Tas bija Gratiješti. Tāds štrunts vien bija. Tāpēc nekāds liels dzērājs no manis nav sanācis
