Gados 4 es laukos uzzināju, ka īstās sūdumušas ir brūnas - govs pļekas krāsā. Tās, ko pilsētā saukāja par sūdumušām - lielās, zilās -, īstenībā ir gaļas mušas.
Man bija kādi gadi 5, laukos vasarā pie krūma šķinu iekšā upenes, ka šņakst. Lielas, saldas...
Līdz krusttēvs sabojāja visu aveni, paprasot, vai es zinu, ka upenēs ir tārpi?
Kādi tārpi??? Man mamma mācīja, ka upenēs tārpu nemēdz būt!!!
Bet šaubu sēkla izdīga ātri, lielāko ķekara ogu pārplēsu...
Upenes es neēdu daudzus gadus. Joprojām pirmās dažas ogas izjaucu, lai pārliecinātos, ka Šoreiz Tārpu Nav.
Otrs "netici vecākiem!" moments. Man, sīkajam, vienmēr bija apgalvots, ka pavasarī Gaujmalā aug vizbulītes un sniegpulkstenīši. Pavasaros svēta lieta iet puķītes lasīt. Tas gan jau kādā pirmajā klasē. Vizbulīšu - ka čum, bet sniegpulksteņu nav ne vella. Mājupceļā - kas vairs atceras, kam dzima ģeniālā doma -, piešķinām no kaimiņmājas dobes arī sniegpulkstenīšus. Jābūt tak! Lieki teikt, ka pa mizu par zagšanu dabūju konkrēti, lai gan svēti apgalvoju, ka salasīju Gaujmalā. Iebāzt acīs, "paši teicāt, ka tur ir" man dūšas nepietika...
Vēlāk jau biju izmācīta visu nestāstīt. Kad uz muguras nomaucos no koka - zars nolūza -, no tāda makten laba divu stāvu augstuma, aizsita elpu pamatīgi. Kamēr atsēcos, kaimiņu skuķis tīri bālā ģīmī. Bet gods kam gods - nenodeva. Paskriet kādus mēnešus bija jocīgi, nesaprotu, ka fizkultūrā izmanījos izlocīties, bet vecāki tā arī netika informēti par lidojumu.
No kāpšanas kokā tas, protams, mani neatmācīja - tikai pieņēmu paradumu vienmēr turēties ar 3 ekstremitātēm.
Njā, nekas baigi laimīgs prātā nenāk...