Tradīcijas

[Nomade]

Runa nav par gadskārtu vai tautas tradīcijām, bet tieši par ģimeniskajām - ikdienišķi sadzīviskajām. Vecākiem savā starpā, vecākiem un bērniem, bērniem un vecvecākiem?
Stereotipiski svētdienu rītos pankūkas, pusdienas pie vecākiem?  Lielā iepirkšanās diena? Reizi gadā ceļojums. Kas  cits? Es te tagad nevaru pietiekami piemērus sadomāt.
Un aizdomājos, ka man tādu tradīciju laikam nav. Laikam jau slikti,...... ko tad nodošu nākamajām paaudzēm pārņemšanas vērtu?

[Broņa]

Nu tak ziemassvētkus svini, eglīti pušķo. Lieldienās olas krāso. Jāņos vainagu uzpin. Ar to arī pietiek.

[Nomade]

Jau sākumā minēju, ka runa nav par gadskārtu tradīcijām....

[Broņa]

Ā, nu tad es nezinu.

[Trix]

Iesāku sīču jubilejās kaut kur izbraukt. Tepat Latvijā, protams, uz interesantām vietām, [izņemot vienu izlēcienu ārpus, ko puikām uzdāvināja]. Trešo gadu braucam, bet baidos, ka drīz beigšu. Pievakarē, kad tiek līdz dāvanām, tad īd, ka nepaspēs paspēlēties.

Nekādām supersmalkajām ģimenes tradīcijām man nav spēka. Ar mokām saņemos uz Jāņiem, ziemas saulgriežiem, kas ievelkas Ziemassvētkos, Lieldienām. Vīram pofig, viņapēc vispār var gulēt gultā un blenzt sienā. Piespiedu kārtā pieminam manu un vīra dzimšanas dienas - pedagoģisku apsvērumu pēc, nevis tāpēc, ka gribētos kaut ko svinēt. Laikam man ieilgusi pēcdzemdību depresija [dziļa ironija]. Ceru, ka kādreiz varēšu kaut ko ar viņiem sarunāt, nevis kaut kādu kārtību panākt tikai ar aurošanu. Varbūt tad man radīsies kaut kāda vēlme pēc tradīciju ieviešanas. Pagaidām man ir vēlme kaut kā izdzīvot līdz tam brīdim, par kuru raud "tukšās ligzdas sindroma" skartās.

[Nomade]

Re, facebukā klejo ieraksts, ka diena jāsāk un jābeidz ar buču....

[tuk]

Ir mums ģimenē rituāli, kuri atkārtojas, var jau saukt arī par tradīcijām...
Tas uzstādījums par nodošanu nākamajām paaudzēm...khmm...
Veidot ko mākslīgi, lai nodotu?, priekš kam?, jēga kāda???
Domāju, ka maniem bērniem būs savas ģimenes un paši ieviesīs savas ģimenes tradīcijas.
Ja ko atzīs par labu bijušu manā ģimenē un izmantos savā, neļaunošos.

[fiasko]

Man kādreiz ļoti patika ģimenes svētdienas garās brokastis - mamma klāja galdautu, bija īpašie svētdienas brokastu trauki (laikam jau tad arī vislabāk iemācījāmies rīkoties ar dakšiņu un nazi), kaut ko īpašāku gatavoja brokastīs, lielo kafijas krūzi, lielo tējas kannu. Parasti tās ievilkās uz vairākām stundām. It kā nekas tāds diženi īpašs, bet patika gan toreiz, gan tagad atceroties.

Cits nekas tāds no bērnības laikiem nenāk prātā.

[Nāra]

Visus skolas gadus 1.septembrī  un 31.augustā vnm gājām uz kafejnīcu/restorānu. Kad bija skolas vecumā, katram bērnam bij sava diena, kad ar viņu vienu kkur kopā gāju.
Reizi mēnesī apmeklējām kādu kultūras pasākumu.
Kas vienam ikdiena, tas citam tradīcija, ej nu saproti, ko pie tā minēt.
Tagad jau lieli un kā nu sanāk, visas tradīcijas pamatā kā jau visiem - svētkos.

[Emīlija]

Nu, tagad jau pat Ziemassvētkos kopā sabraukt ir neparasti, kā izskatās... Un tas nemaz nav viegli, ja visi izkaisīti pa pasauli. Labi, ne katru gadu ir visi, bet tad tas, kurš netiek, skaipā birdina asaru... Tas ir tik mīļi

Mums ir tradīcija - mēs ēdam brokastis. Un tad ir garās sarunas, un viens otram kut ko padod, uzsmērē, izcep...visi izspūruši, halātos, omulīgi... Un tagad, kad bērni vairs tikai ciemojas - neraugotis uz saldo miedziņu ceļās un nāk kopā kafijot... Un tad mēs uz darbu, a viņi atpakaļ pagulēt...

[Broņa]

Man pat bērnībā brokastis nebija. Kur nu tagad. Varbūt arī tā ir tradīcija?

[reno]

Pankūkas pirms eksāmeniem. Laikam jau 4. paaudzē

[Zigfrids]

Mums ir tādas, nesen ieviestas.
Katru sestdienu vai svētdienu visi bez izņēmuma nostrādā 3 stundas piemājas teritorijā vai mājā (atkarībā no laikapstākļiem ārā).

[Nāra]

Mums ir tādas, nesen ieviestas.
Katru sestdienu vai svētdienu visi bez izņēmuma nostrādā 3 stundas piemājas teritorijā vai mājā (atkarībā no laikapstākļiem ārā).

Riktīga darbaudzināšana     vai piespiedu verdzība?

[baaciens]

Kādreiz mums bija tradīcija, katru 1.septembri gājām ar ģimeni uz fotosalonu (kā reiz, vēl vakar ar bračiņu atcerējāmies) un pēc tam uz kafejnīcu. Tad vēl nevienam nebija doma par drausmīgo "Mārītes foto &  citiem...".

Manā ģimenē bija brīdis, kad svētdienās bija plānās pankūkas ar medu ....
Vismaz dažus gadus ir izdevies manu dzimšanas dienu svinēt aiz robežas. Nē, pat ne svinēt, bet aizmukt prom no visa ... pēdējā reizē, vīrs teica - klau, varbūt šī var būt mūsu tradīcija?
Žēl, bet nevar. Darba devējs var nesaprast



Man šķiet, ka mēs dzīvojam laikā, kad "tradīcijas" ir tik mainīgas un nepastāvīgas un īsti vairs paaudzēs nenododas ..., bet varbūt tie ir ieradumi un tradīcijas sāk izzust...?