No psiholoģiskā viedokļa - katram savs. Kam liekas, ka neprecējis labāk turēsies, kam skaidrs, ka neprecējis vieglāk aizies.
Man, piemēram, ir būtiski - jo pieredzēti brīvie ērgļi pietiekami daudz, lai novērtētu nopietnu vēlmi būt kopā, nevis tikai vēlmi patusēt tikmēr, kamēr ir ērti.
No finansiālā.
Atkarīgs no nabadzības pakāpes. Nabagiem, kam mantas nekādas, it kā pofig. Lai gan arī tad apgādnieka zaudējuma pensija noder.
Principā jau tas papīrs neko nemaina, izņemot mantiskos ieguvumus/zaudējumus.
Ja ir manta, kas parasti uz vīra vārda sarakstīta, tad sieviete riskē palikt ar pliku dē uz ledus, kad būs bērnus izaudzinājusi, nogurusi, novecojusi, bet vīrs sapratīs, ka jauna miesa labi paceļ ...sauksim to par ego. Kāreiz pēc 25 gadu kopdzīves - jo jaunībā nav paspējis iztrakoties blablabla.
Un tādā Maksimas nogruvumā mirušie nelaulātie arī nesaņēma nekādu kompensāciju, kamēr laulātie - saņēma. It kā jau "tas man negadīsies", bet tomēr - labāk to spilventiņu palikt zem pakaļas.
Un trešais, mūsdienās tiek metodiski grauts ģimenes statuss, vai kā to saukt. Moderni ir seksot visur ar visiem, moderni ir viendzimuma sekss utt. Bet realitātē tas ved tikai uz izviršanu un cilvēces bojāeju. Stipras ir tās tautas, kas ciena ģimeni. Pārējās izšķīst kosmopolītismā.