Nepretendēšu uz visgudrāko domu, vispār neesmu īpaši gudrs ...
Laulības ideja vispār ir tāda daudziem neizprotama.
Cik redz manas acis un saprot mans nabadzīgais prāts, tad no vienas puses (it īpaši pirms daudziem gadiem) laulība pildīja sievietes interešu (vispirms - mantisko) aizstāves lomu, no otras, kā saka viena otra reliģija, tā atšķir cilvēku sabiedrību no pērtiķu bara, kur mātītes ir kolektīvais īpašums.
Otrkārt, pēc manām domām, pastāv dalījums. Par attiecībām/ ģimenēm/ bērnu audzināšanu/ - tā sabiedrībā vispirmām kārtām ir sieviešu atbildība. Mantiskās lietas (uzņēmējdarbība, nauda, kapitāls, "lai būtu, ko ēst/ samaksāt par dzīvokli) - vīrišķās daļas atbildība. Kā viena, tā otra sabiedrības grupa savā lauciņā ir visu salaidusi galīgā vietā, kur saule neiespīd.
Ja runājam par laulību, tad tad, kad tai bija lielāka nozīme (sen, sen atpakaļ) priekš sievietes bija kauns neprecētai gulēt ar vīriešiem. Par to viņa tika cienīta, un bieži vien - ne tikai tāpēc, ka "tā skolotājs skolā teica" vai "tā mamma mācīja". No otras puses vīrišķiem bez gredzena pirkstā bija ārkārtīgi grūti tikt pie kārotā "hop, hop". Nu, tagad paskatāmies, cik šolaik tādu jaunavu ir?
Rezumē. Sievietes pašas ir visu izbojājušas, bet vainoti bieži vien tiek veči.