Tikai dieva dēļ -tos zīmējumus nesāc glabāt, vai arī ar ļoooti lielu atlasi.
Ai, tieši bērnu zīmējumi ir tik jauki un patiesi. Visādas apsveikumu kartītes nolikvidēju, bet starp tām atradu zīmējumu un otrā pusē vēstulīti no meitas bērnības : mammīt, es tevi tā mīlu!
šīs lietas gan man gribas saglabāt. Uz mazas papīra lapiņas reiz bija burvīgs zīmējums - eglīte un tad neveiklas rociņas zīmētas meitenītes pie eglītes, kā jau bērni zīmē, lielām acīm. Un tās meitenes tur izskatījās tik fantastiski dusmīgas, bieži domāju, kur tā lapiņa pazuda, žēl. Vēl man aiz stikla skaista dāvana - radu meitenīte man uzzīmēja dzimšanas dienā - es tur stāvu ziliem matiem, vienkārši super

Trix - neviens taču nenoliedz, ka pagatavot ko paša rokām ir forši. Vēl labāk, ja izejvielas Tev sašķirotas, saliktas pa noteiktām kastēm. Trakāk ir, ja skapjaugšā kaut kas nobāzts nebaltai dienai, gadus 20 nav cilāts un pašam aizmirsies

Laukos esmu centusies saglabāt kaut cik vienotu, senlaicīgu un man tīkamu stilu. Tās lietas atnāca pašas, nekas nav pirkts. Vecajā darbā no pagrabiem meta laukā dažādus krēslus, daži bija vismaz gadus 50-60 veci, ar vīru salabojām, notīrījām, nobeicējām. Vairākus esmu pārvilkusi par jaunu - secināju, nav sarežģīti. Tante atdeva šausmīgi smagu un noskretušu lauku skapi un tas pēc mūsu atjaunošanas ir goda vietā.