Interesants temats, bezgalība.
Katra atbilde bērnam izvērš desmit jaunus jautājumus, izzināšana noved pie jau zināmā dziļākas izpratnes (n+1) tāpēc arī bērnam, kas ir atklājis valodas brīnumu (ap 4 gadiem man šķiet) neapnīk uzdot kaitinošus jautājumus. Kaitinošus bērna vecākam, jo nespēja atbildēt uz bērnišķīgi dziļiem jautājumiem nostāda nepatīkamas izvēles priekšā. Zaudēt autoritāti bērna priekšā atzīstot, ka nezina vai izdomāt maldīgu atbildi kas uz kādu laiku apklusinās mazo izzinātāju.
Runāju no subjektīvās puses, novērojumiem. Pašam bērnu nav. Izziņas procesu, diemžēl, daudziem apslāpē jau bērnībā ar maldīgiem priekšstatiem. Vecāku dotās patiesības cilvēks sāk apšaubīt pusaudža gados un tur jau lielāku lomu pasaulizpratnē sāk spēlēt apkārtējās vides ietekme un temperamenta iezīmes, notiek vērtību pārvērtēšana un rodas pavisam jauns cilvēks, ko vecākiem bieži ir grūti pieņemt. Man patīk viens teiciens, ko sen biju lasījis, bet autoru neatceros. "Neaudziniet bērnus, audziniet sevi pašu, jo bērns tik un tā izaugs līdzīgs jums"
Atgriežoties pie bezgalības skaidrojuma es piekrītu biedram Felder. Bezgalību nevar saukt pat par lielu, jo "liels" ir relatīvs jēdziens vistiešākajā nozīmē (lielāks par..., mazāks par...) Nulles punkts nav bezgalības vidus, bet tikai nejauši izvēlēts punkts no kura tad arī var veidot lielāko vai mazāko vērtību (1:-1) un balstoties uz tā arī veidojas kaut kāda praktiski pielietojama vērtību sistēma, ko cilvēks izmanto vairāk kā 10000 gadu. No racionālās puses raugoties.
Īstā izpratne par bezgalību ir satori pieredze, diemžēl neskaidrojama, jo ir ārpus vārdiem.