Mūžīgā cīņa starp brīvību/plašākām iespējām un garantēto ...
Ir jāsaprot, ka variantu ir gana daudz ... No augstām sociālajām un citām garantijām (kā šobrīd rietumu "attīstītajās" valstīs), bet (neizbēgamas sekas) - ar augstu nodokļu līmeni, lai to nodrošinātu, zemu motivāciju indivīdam pašam ko pasākt (jo paaugstinātas spējas un to rezultēšanās reālā darbībā garantē ne daudz vairāk atšķirību no nespējīgajiem, negribošajiem un vnk sliņķiem, kā valstij atdoto nodokļu daudzumā) ... Līdz otrai galējībai, kad cilvēkam viss jāpanāk pašam (teorētiski - ar zemiem nodokļiem), bez jebkādām garantijām un palīdzības no valsts puses. Kroplības ir neizbēgamas jebkuru galējību gadījumā - no darba atdeves ziņā pilnīgi degradējušamies rietumu strādniekiem, dīvānzemniekiem. utt., līdz par rīsu bļodu strādāt n-tās stundas gataviem ķīniešiem, korejiešiem, utml.
Vienā gadījumā - bagāta valsts un ne visai turīgi privātie, otrā gadījumā - bagāti privātie, bet ne visai bagāta valsts.
Latvieši ... Laikam vairumā ir izteikti stipras un bagātas valsts piekritēji, vot y tie, kuri ko paši cenšas, tiek uzskatīti no vienas puses par tādiem kā izlēcējiem/pamuļķīšiem (nafig plēsties, ja var kādā valsts/pašvaldības iestādē ... ņifiga nedarīt y algu saņemt), no otras (valsts) puses - kā slaucamas govis.
