Es savā laikā mācījos internātskolā. Tur bija visādi bērni - gan trūcīgo (Mans gadījums), gan alkoholiķu, narkomānu un visādu citādu nelaimīgo bērni. Tas, ka piecus gadus vecs bērns neaiztika pārtiku, kaut tā bija, negāja ārā un nesauca nevienu palīgā pa logu, nav nekāds brīnums. Viņam bail. Bail, ka būs paņēmis pārtiku, bet pamodīsies vecāki un sados, jo mammai ir savi plāni par tās sadali un viena apēsta maizes šķēle var būt iemesls pamatīgam brāzienam. Lai tāds bērns pārkāptu noteikumus un riskētu dabūt brāzienu, viņam jāpārbīstas nenormāli, jādomā, ka nomirs, bet nāve tajā vecumā asociējas tikai ar sāpēm vai elpas trūkumu. Sitiens sāp, bads nē. Tāpēc arī pārtika palika tur, kur tā bija.
Saukt kādu palīgā nav jēgas - neviens nenāks un tie bērni to zina. Nenāks, jo lieka varonība tajā vidē ir traumatiska, var vienkārši kļūt par nākamo. Viņiem nav iemācīts, kā sevi paglābt, ir iemācīts, par ko dabūs pa mizu un norauties var par visu, kas pievērš ģimenei lieku uzmanību. Neviens bērns neatvērs muti un nestāstīs uz pārbaudi atnākušajam sociālajam darbiniekam, ka visu pagājušo nedēļu mamma nodzēra un viņu baroja ar sausu maizes riku 2x dienā, kad vairs nīdēšanu nevarēja izturēt. Neteiks, jo zina, ka tad viņu aizvedīs prom. Mamma, kaut arī tāda, ir un paliek mamma. Mēs te pieauguši varam spriedelēt visu ko, bet tie bērni ļoti baidās no bērnu namiem. Viņi ir iebiedēti ar to, ka viņus aizvedīs prom svešumā, kur viņi nevienam nebūs vajadzīgi un viņi nesaprot, ka arī šobrīd viņi ir tik pat pamesti, jo vecāki par viņiem interesējas tikai tik daudz, lai pašiem ziepes nesanāktu. Tā ir tāda vide. Vairums no viņiem, kad izaugs, turpinās tādu pašu dzīvesveidu, jo neko labāku dzīvē nav redzējuši. Spītīgākie no tā izrausies, tāpēc man nepatika komentārs, kurā teikts, ka nez vai ir labāk, ka viņus laicīgi atrada. Varbūtība, ka viņi pieauguši dzīvos tāpat, ir 50% - viņiem tagad būs normāla aprūpe un ir jau pieredze ar to, kādas sekas var būt tādam dzīvesveidam. Tas ir labs stimuls nenonākt tādā atpakaļ. Protams, garantijas nav.
Un Minne - tā nav garīgā atpalicība, kad nespēj sevi izglābt, jo bail. Tā ir vienkārši citāda dzīves pieredze - Tu neko nedarīji, jo zināji, kas par to var būt un glābi sevi no sev zināmām sekām, tā arī ir sevis glābšana, tāda, kādu nu pieredze pieļauj. Tādā vidē audzis bērns nezina, ka var būt arī labāk.
Sterilizācija te neko nelīdzēs. Tās ģimenes nav tādas paaudžu paaudzēs. Maniem skolasbiedriem lielai daļai bija pavisam normāli, forši vecvecāki, viņi bija priecīgi, ja brīvdienās varēja braukt pie tiem. Dzīvot pie viņiem nevarēja, jo nebija pierādāms, ka vecāki nespēj normāli par viņiem parūpēties. Internātskolās oficiāli liek bērnus, kuru vecāki finansiāli nevar atļauties savus bērnus skolā palaist, bet citādi uzskatāmi par normāliem vecākiem.
Un vēl man ir draudzene. Viņa ir no ļoti labas ģimenes (Attiecību ziņā, ne tik daudz finansiālā), vecāki nedzēra, nekad uz viņu nebļāva, kur nu vēl sist. Viņa izauga, izskolojās, apprecējās ar vīrieti, kurš arī no labas ģimenes, piedzima bērns un... Vīrs sāka dzert un viņu sist, bet viņa to pacieš, jo baidās, ka viņai atņems bērnu. Ir teikusi vīra vecākiem, tie netic, ka viņu eņģelītis varētu tā uzvesties.
Nav tādas vienas forumulas, kā rodas nelabvēlīgas ģimenes, tāpat arī nav obligāti, ka bērns no tādas ģimenes būs tāds pats, kā vecāki - daļai pavecas ar draugiem, kas palīdz tikt no tā prom, bet par tiem jau neviens nerunā. Nekur mums nav stāstu par to, kā bērni no nelabvēlīgām ģimenēm tomēr par kaut ko kļūst. Redz kur Minne pati atzinās, ka nekāda spožā bērnība viņai nav bijusi, iebiedēta tā, ka bail pat baidīties. Vai tamdēļ slikts cilvēks izauga?