Vot ienāk šis man ik pa laikam prātā. Kopā ar smalkajiem mājieniem par cilvēcību utt.
Nu stāsts, kā atceraties, par stāšanos ceļmalā, ja manāms kāds nobraukts vai pusnobraukts dzīvnieks. Pieņemsim, apstājos, pieņemsim, secinu, ka šis vēl dzīvs, bet nav dzīvotājs...
Un ko? Ar plikām rokām nepiebeigšu - nožņaugt āpsi, kas, ticamākais, mēģinās pretoties, pat neceru. Nosist ar akmeni? Da tā var pusstundu klapēt, nez, vai baigi humāni sanāks. Uzasinātu lāpstu līdzi nevadāju, cūku kaujamo dūci ne tik... Varu vēl reizes 10 pabraukāt pāri tam nabagam. Arī neliekas prātīga doma. Nu nevaru es nekādi viņa ciešanas atvieglot, šautenes vai pistoles arī man nav.
Kāda jēga no tās stāšanās? Lai piezvanītu 112? Un noklausītos, kā mani no...sunī? Kam vēl es ceļa malā jēdzu zvanīt? Telefongrāmatas līdzi arī nav, internets telefonā ir uz fantastikas robežas, t.i., par to var pafantazēt.
Eu, nu pasakiet, ko es tādam nabagam varu palīdzēt? Pat ar apziņu, ka esmu ar lāpstu čūsku likvidējusi vajadzības gadījumā (izvēle - uz terases mani bērni vai mani bērni un odze), esmu kaķim atņemtu pusdzīvu putneli gājusi piebeigt (šo neizveicu - putnelis atjēdzās). Iekša man atrastos. Tad jāvadā līdzi uzasināta lāpsta - ja nu ievajagas kādu lapsu piebeigt?...