Negribu visu pa otram lāgam. Nav vērts.
Mana nostāja īsumā ir tāda.
Ir aizdomas, ka mūsu sabiedrotie ir tādi zēni, kuri ierodas tipa ciemos, sarīko histēriju, pied*rš saimniekiem vienīgo aku, bet pēc tam izliekas, ka uz viņiem tas neattiecas, plakšķina pa plecu un stāsta, ka tev, saimniek, nu ir jauns izaicinājums - izsmelt to aku sausu un mēslus arī pie viena ārā dabūt, tipa - pierādīt, kāds malacis esi, - īsts saimnieks! Bet mēs, sabiedrotie, vairs nespēlējamies, jo ne aka mūsu, ne cits kas īpaši interesē.
Ir informācija, ka ar mūsu ukraiņu draugiem tieši tā arī ir noticis. Atnāca ar savām ģeopolitiskajām interesēm, sakūdīja, sa*irsa pirms tam relatīvi mierīgu situāciju, bet, kad saprata, ka plānotais ķēriens tomēr netiks, atstāja draugus - ukraiņus vienus ar viņu problēmām, karadarbību un sadalītu valsti. Ā, nē! Aizmirsu morālo atbalstu
, to pašu paplakšķināšanu pa plecu, kaismīgas runas par Ukrainas demokrātiju un pārējo bla, bla, bla, no kā nabaga ukraiņiem ne siltāk, ne aukstāk nepaliek.
Viss pārējais ir sīkums, man tikai šis scenārijs, pārnests pie mums, ne visai ...
