Vakarvakar izgāju nelielā pastaigā - nu, kājas izlocīt, galvu izvēdināt, zvaigznes pavērot.
Atpakaļceļā, jau netālu no mājām, pēkšņi dzirdu kāds drausmīgi vaid/vaimanā.
Vaiīīīīīī,vai, vai, vai, vaivaivai, vaiīīīīīīī, vai, vai, vai, vaiīīīīīīīīī, vaivaivai... vaiīīīīīī, vaiīīīīīīīīīī...
Neliela pauze un atkal... Ārā slidens, nu mazums kas... Lecu pāri grāvim un virzos
uz skaņas pusi. Vaimanas nerimstas. Ar lukturi gaismoju vaimanu virzienā... un skatam
paveras, kas? Divi runči! Viens pieplacis pie zemes, otrs kūkumu uzmetis, nostājies pretī
un vaimanā! Fūūū... bet nu tīīīk cilvēciskā balsī... Ka tevi... abus aizškcināju...
Marta runči! Vēl jau februāris un ziema, lai kalendārā apskatās...