Vakar vēl bija īsta jūlija vidus vasara ar 25 grādiem, sauli pusdienas dūmakā. Šodien iestājies pelēkais ar ne ta miglu, ne ta smalklietu.
Tā kā ledusskapī žurku bars pakāries, jābrauc uz veikalu. Tātad - Sigulda.
Pelēki zaļais strauji nomainās uz pavisam citu krāsu gammu. Nē, fonā visriņķī tas pats zaļums, taču dāsni piekrāsots ar zeltaini dzelteno un ugunssarkano. Gaujas ieleja Siguldā pilnībā attaisno sajūsminātās vārsmas, kas gadu desmitiem sacerētas par Siguldas rudens krāšņumu.
Bērzi kļuvuši tā kā brūnpelēki un turpat vai caurspīdīgi. Toties kļavas vēl smuki zaļas, tikai zaru galos zelts ar uguni.
Dārzos tāāāda krāsu bagātība! Varētu padomāt - dālijas aptrakušas. Un visas citas puķes pie viena, manai vedeklai ''zaļie pirkstiņi'' - zied vismaz pāris no daždesmit flokšiem, asteres, kurpītes, dālijas, gladiolas. Pat zemie miķelīši izdomājuši beidzot uzziedēt.
Atpakaļceļā pa lielu gabalu pamanu biezu dūmu vālus - kaimiņi visu dārza drazu dedzina nost, dūmiem tāda īpaša smarža - kā ar bomi pa ķobi - nepārprotams rudens.
Tuvojos mājai. O, manējie arī kaut ko svilina. Veru autiņa durvis... bļ..j! Trakāk kā krematorijā. ''Ko jūs te ārdaties? !''. ''Man tā āža āda no sienas nokrita, pavisam sabirzusi, tad vēl, veku, divi spalvu ķiseni...'' Nja. Vot kā var visu aveni sabojāt uz līdzenas vietas.
