Puspiecos jau ir gaišs. Rasa saslapinājusi visu, kas vien spējīgs saslapt. Mežmalā pļavā kādam piens izlijis. Trīs dzeguži dažādās debesspusēs kūko kā traki, pa vidu visādi citādi putnu treļļi un vīterošana. Nevienas tehniskas skaņas. Uz kis-kis no klētsaugšas pa pieslietajām kāpnēm nobirst sakaunējies mammukaķis un Rūdis - mammukaķis pirmo reizi jaunajā mājvietā nakšņojis ārā, un vēl ar kaut kādu pieklīdušu runci! Kaaaauns... Lai slēptu samulsumu sparīgi metās pie bļodas un bez maz rukšķēdams stumj ģīmī viskasu.
Dīķis kā spogulis, trīs iemestās maizes rikas saviļņo dīķi tā, ka izskatās - nupat ies pāri malām. Ne jau mazās riciņas saceļ šļakatas, bet baisās piranjas, kas metās kampt un kost maizē. Ap katru riku ūdens burtiski varās, zivju šmaksti tik skaļi, kā kad cūkām samazgu spainis būtu silē iegāzts, nekādas aristokrātijas un KLUSAS dabas harmonijas. Ja nu kas mums te ir pāķis, tad tās ir zivis.