Sevis sajušana

[Minne]

Raksturs jau nu gan nebūs kodols...

Tieši to jau es saku.

Jā, temperaments ir viena no nemainīgām lietām, bet arī tas taču nenosaka cilvēka būtību.

Nē, man vnk interesanti, par ko ir runa, kad cilvēki runā par cilvēka kodolu, būtību

[tuk]

Domā, tas ir kas viens nevis kopums?, es vairāk domāju ka kopums un arī tas nav nemainīgs lielums...

p.s. par raksturu es prātoju, ne oponēju

[Nomade]

Tas kodols, pa manam, ir tas, ko sevī atpazīsti, ka tas esi TU, savu patību. Es nezinu, kas tas ir un kā to noformulēt. Tāpēc jau saku, ka nesapratu to cilvēku, ar kuru sarunājos.
 Ja man parāda bērnības bildes, es sevi identificēju, saku: jā, tā esmu es. Es sevi atceros vienmēr kā sevi, sevi pašu, personību. Man grūti iedomāties, ka tā kādam var nebūt.

[dille]

Tas kodols, pa manam, ir tas, ko sevī atpazīsti, ka tas esi TU, savu patību. Es nezinu, kas tas ir un kā to noformulēt. Tāpēc jau saku, ka nesapratu to cilvēku, ar kuru sarunājos.
 Ja man parāda bērnības bildes, es sevi identificēju, saku: jā, tā esmu es. Es sevi atceros vienmēr kā sevi, sevi pašu, personību. Man grūti iedomāties, ka tā kādam var nebūt.

Bet Tu taču atzīsti, ka esi mainījusies?
Es sevi diezgan labi atceros dažādos vecuma posmos, atceros pat noteiktus fragmentus, ko domāju, kā jutos, ko pārdzīvoju utt. Arī kā maza meitenīte.
Nu noteiktas lietas, kas patika senāk, patīk arī tagad. Vai gluži otrādi. Bet es esmu citādāka. Skaties senas bildes - nu šitā meitenīte biju es??
Un absolūti loģiski, ka līdz ar ārējām izmaiņām, izmaiņas notikušas arī iekšēji.
Tu taču nevari teikt, ka Tavi dzīves uzskati visos vecuma posmos ir vienādi?
Ka Tev nav jāpasmaida par to, par ko pārdzīvoji savos padsmit gados vai par to, kas Tev šķita milzu problēma, kad bija gadi 20?

Citiem šīs sevis pārmaiņas ir vēl krasākas - no pilnīgi nenormāla tīņa par rāmu un garlaikotu biroja darboni vai onku, kas domā tik par siltām čībām.
Un tas onka nesaprot, kā kādreiz varējis būt tik traks un stulbs. Viņš to bērnu sevī ir neatgriezeniski pazaudējis un tātad sevi vairs neidentificē ar to tīni, puisīti zeķubiksēs utt.

[dille]

Kad raksturs samaitājas un no mīlīga un iecietīga kļūst par kašķīgu, piekasīgu un riebīgu, tad tas kodols, piemēram, nemaz nemaitājas? kā jūs domājat?

[Alstere]

Mazā meitene, kuru bāra par labākā tortes gabaliņa gribēšanu 4. dzimšanas dienā. Tā esmu es. Un arī pusaudze, jaunava, sieva, audzināmu bērnu mamma...
To, ka mainos, uztveru normāli - pasaule apkārt arī mainās.
Grūtāk pieņemt katru nākamo pakāpi. Paiet gadi, kamēr apradu/aprodu.

[Nomade]

Bet Tu taču atzīsti, ka esi mainījusies?
Tu taču nevari teikt, ka Tavi dzīves uzskati visos vecuma posmos ir vienādi?
Un tas onka nesaprot, kā kādreiz varējis būt tik traks un stulbs. Viņš to bērnu sevī ir neatgriezeniski pazaudējis un tātad sevi vairs neidentificē ar to tīni, puisīti zeķubiksēs utt.

Jā, viedokļi par lietām un cilvēkiem ir mainījušies, bet nevienā dzīves posmā neesmu noliegusi, ka tā esmu bijusi es.
Un traka un stulba esmu joprojām un ceru tāda izvilkt līdz gadiem 85.

[Minne]

Tas cilvēks konkrētajā laika posmā nevis sevi noliedzis (vispār, sākumā teici, ka viņš teicies neatpazīstam sevi), vnk pēc kāda laika nogriežņa viņš sevi redz un novērtē citādāk. Un teksts a la "tas nebiju es (kas tā domāja/rīkojās)" - tā jau tāda metafora, kas nav burtiski jāsaprot un jāinterpretē.
Man arī ir lietas pagātnē, par kurām domāju - nu, dura, nu, kādēļ tā rīkojies? Bet rīkojos toreiz saskaņā ar tā laika lietu sapratnes līmeni, kas tagadējai "man" liekas garām. Cilvēka pieredze taču aug, līdz ar to mainās uzskati

[Mangusts]

Nu, skatoties bērnības fotogrāfijas, protams sevi neatpazīstu, tikai zinu, ka, lūk, tas knēvelis ar pīrāgu/balonu rokās esmu es, bet ir no bērnības dažas bildes, par kurām domāju - dīvaini, ka tā esmu es.

Katrā ziņā identificēšanos ar sevi var interpretēt dažādi un nebūt ne burtiski.

Kādreiz (ne tik sen) domāju, ka cilvēki mainās un nevarēju piekrist Ilmāra Blumberga uzskatam, ka cilvēks ir nemainīgs visu mūžu, taču  dažas tikšanās studiju gadu draudzenēm un sevis pavērtēšana, sākot no pamatskolas beigām, lika pārdomāt, ka vismaz daļēji Blumbergam ir taisnība - ir kaut kāda nemainīgā bāze - pirmā reakcija uz kādu notikumu, kaut kas, kas notiek instinktīvā, sajūtu līmenī. Bet, tāpēc ka tās ir sajūtas, grūti paskaidrot.

Mainījies ir mans skatījums uz daudzām lietām, vērtējums. Tieši to sapratu, tiekoties ar draudzeni - viņa nebija mainījusies, taču es uz viņu paskatījos citādi.