Es te tā padomāju - lai paceļ roku tas, kam bērns nekad nav pazudis no redzesloka. Uz mirkli. Tā, kad šķiet - nupat, nupat tak te vēl bija, bet vairs NAV! Un tad pamirušu sirdi un stīvām kājām skrējis meklēt. Un atradis turpat vien. Vai gabaliņu tālāk. Vai "pie vecmāmiņas aizgājušu" pēc ilgāka laika, kad jau pašam teju infarkts klāt... 99.999...% atrodas...
Nē, es saprotu, ka šis nav gluži tāds negadījums, šeit laikam pofigisms par bērniem bijis konstants. Normāli vecāki arī ātrāk būtu apķērušies un ātrāk trauksmi sacēluši. Bet, iedomājoties, ka šāda nelaime varētu piemeklēt arī normālu ģimeni, kaut kā roka neceļas mest akmeni uz šo... Visi gudri ar atpakaļejošu datumu.
Ja zinātu, kur rītdien krītu, šodien salmus pakaisītu...