Skatos, tagad katru dienu kāds raksts par to, kur kāds bērns uz ielas atrasts, kā garāmgājēji zvanījuši, izglābuši. Jelgavā, Slokā. It kā jau pareizi tas viss, noklīdis bērns jānogādā drošībā, līdzcilvēkiem jāpalīdz, vienaldzībai var būt traģiskas sekas utt., utt., nav pat ko iebilst. Un tomēr, tomēr... Mani kaut kā neatstāj sajūta, ka ne par velti tas viss, ka tiekam psiholoģiski audzināti sabiedrībai, kur visi par visiem stučī, kur uz katru veikalā mammai pie rokas iečinkstējušos bērnu saskries policija un bāriņtiesa, un juvenālā justīcija pilnās burās... Redzot, ar kādu entuziasmu uzdarbojas t.s. "mobilie reportieri", skaidrs, ka latviešu dabai te būs plašs darbības lauks, kur izvērsties. Otrs grāvis arī ir grāvis un hvz vēl, vai nav pat dziļāks...
Zinu, zinu - sabiedrība ar vislabākajiem nodomiem, bet man, dullajai, slimīgi rēgojas sazvērestības teorijas.