Kaut kur lasīju skaidrojumu, ka dvēseles, kad tās ierodas uz pasaules, veikt savu ceļu, šo ceļu nojauš tikai aptuveni, nav gluži tā, ka ir ieprogrammēts, ka šajā dzīvē tā dvēsele izdarīs to un to un to, joprojām ir iespējas izvēlēties. Ir kļūdas, kas ir jāizlabo, mācības, kas jāiegūst, bet tas viss nav obligāti jāizdara tieši vienā dzīves ciklā. Jau pats fakts, ka ir jālabo kļūdas, norāda uz to, ka izvēles iespējas ir. Ja to nebūtu, nebūtu arī opcijas kaut ko izdarīt nepareizi. Tad nu dvēsele iet savu ceļu, labo, ko pamana labojamu, mācās, ko uzskata par vērtīgu, bet reizēm dvēseles no ceļa nomaldās (Ar šo nav domāta "noiešana no ceļa" ar nozīmi, kādu to lietojam ikdienā - nav runas tieši par atkarībām vai pievēršanos noziedzīgām darbībām, bet arī tās nav izslēgtas). Ja dvēsele ir apmaldījusies, tā kādu laiku meklē ceļu, bet, ja to neatrod, vai tai to neparāda, nepalīdz atrast, dvēsele izbeidz to bezjēdzīgo maldīšanos, lai sāktu no gala - nākamo ceļu, nu jau ar jaunu kļūdu bagāžu.
