Visvairāk man patīk aizbraukt uz kādu patālu vietu, nu teiksim Sevilju Spānijā uz kādām dienām trim( vairāk nemaz nevajag) un vienkārši padzīvot to cilvēku dzīvi. Pastaigāt pa pilsētu, pasēdēt, kādā ielu krodziņā , pavērot tautu, kā šie dzīvo, ko dara... Uz Ermitāžu reiz braucu speciāli- vienu nedēļu - katru rītu gāju, žēl , ka tai laikā nebija iekāriens uz impresionistiem, tagad es uz to visu savādāk skatītos. Portugālē, atceros, visi aizbrauca uz Fatimu, bet mēs ar drušku, vienkārši izbaudijām kurorta pilsētiņas dzīvi okeāna krastā. Tas bija pavisam cits smeķis ;o) Vai atkal oktobris un mēs ceļā no Spānijas uz Itāliju - +40 grādi, viesnīcā kondicionieris pagalam. Un pusnaktī uzrāpjamies uz jumta, kur baseins un zvaigznes atspīd ūdenī, un tad ūdenī dzert baltvīnu, vērot dīvainu mēnesi un klausīties, kā tur lejā pilsētā trako pilsēta - jo spāņiem katru nakti fiesta un šie guļ līdz pusdienām, lai naktī pa vēsumu baudītu dzīvi. Vai , atkal Norvēģijā, ar teltīm ... pamosties no rīta, kaut kādā ielejā, kalni visapkārt ielokā, virsotnes mākoņos un no tām ūdenskritumi, fantastiska sajūta, ka ūdenskritumi no mākoņiem, Vai atkal Braucot kaut kur Serbijas galā uz nakti saliekam teltis, no rīta izrāpjamies ārā, un pusmetra attālumā miets ar uzrakstu "Min Net", Kašmars! - tātad, kaut kur viņas varēja būt!!! Čerts! Vairs nekad mūžā!!! Atbrauc mājās un pēc pāris mēnešiem sāc plānot ko jaunu ... Vot tas nozīmē - patīk ceļot