jā, bet ir biznesa ideja.
Tracina un kaitina katru reizi pie ēšanas klausīties tētuka gaušanos par to, ka tagad jau vairs neesot lāgā ko ēst. Jā, tracina. Bet nākas atzīt, ka nekur īpaši tālu no padomijas aizgājuši vis neesam. Tad bija jāmedī rijamo, tagad - tas pats. Katru reiz, kad roka sniedzas pēc kāda produkta veikala plauktā, domā - iegrābšos? neiegrābšos? Un tā ar katru produktu.
Ja grib kaut ko noteiktu, ko esi par labu atzinis, tad jābrauc bez maz uz ražotni vai vismaz uz konkrētu veikalu, kur šo lietu tirgo. Sakiet, ar ko gan tas atšķiras no produktu medīšanas padomijā? Ā, bija gan atšķirība. Ja produktu nomedīji, tad tas bija tieši tas, ko tā sauca un varēja atpazīt.
Punkts uzlikās ne tikai papum un man - nedēļu atpakaļ otrpusis skaļi paziņoja - viss, šajā valstī sieru vairs nepirkšu! Tas jau ir otrais produkts, ko šajā valstī nepirkt. Pēc ilgstošiem mēģinājumiem pirmās tika norakstītas mednieku desiņas. Skatos, ka to pašu ceļu iet pusžāvētās un cieti žāvētās desas.
Biznesa ideja. Varbūt kādam ir pa spēkam atrast, atlasīt produktus to sākotnējā garšā? Var atvērt veikalu ''Padomija'' vai ''Nostalģija''. Domāju, ka nebankrotēs!
