... tātad ... Ja krievi sevi uzskata/pasniedz sevi kā nez' kāda garīguma nesējus, tad es, zigis, viņus tieši tā arī uztveršu? Ha, ha, ha. Es viņus pārāk labi pazīstu, un ne viens vien pokazušņiks privātā komunikācijā ir bijis spiests saprast, ka zigis ļoti labi zina, ka tā visai bieži ir ne vairāk, kā izdevīga mīta miglas pūšana acīs nezinātājiem.
Tad man tagad igauņus būtu viņu iedomīgumā un bravūrā par dieviem jāuzskata? Tieši tas pats, - poza un ne vairāk.
Katrs, kurš tēlo izsitēju, tagad būtu par Rembo jāuzskata?
Cieņai pret sevi ir tā nejaukā īpašība, ka tā ir jānopelna. Gan privātā, gan grupas, gan tautas vai nācijas līmenī. Un nevajag gulēt tik daudz, lai būtu vajadzīga ceturtā, piektā (?), astotā (?) un divpadsmitā (?) atmoda.
Par to, ka mūs uztber tā, kā mēs paši sevi uztveram ... Bija tāda anekdote par divu alkānu sarunu:
P.: "Jāni, tu mani cieni?"
J.: "Jā, Pēter, cienu! A tu mani, Pēter, cieni?"
P.:"Jā, cienu, Janka, cienu!"
J.: "Redz, Pēter, kādi mēs cienījami cilvēki tomēr!"
