Latvija

[Emīlija]

Zigfrīds laikam pat savu vecāku jubilejās saka "piedod, māt, nevaru priecāties un sveikt, tu mūždien to zupu pārsāli un par maz gaļas ieliec...".

Tāda daba, ko tur.

[Zigfrids]

Ar ko Zigfrida kngs tik ļoti riskēja 90tajos?
Ar balsojumu par neatkaribu? Ar sargāšanu pie barikādēm? Ar stāvēšanu  Baltijas ceļā?
Ar ko? Ar ko tādu īpašu, ko nedarīja citi latvieši, lai būtu atkal šī valsts???

Tā kā nav vēlmes neturpināt palikt anonīmam, tad, atvaino, neprecizēšu. Tomēr ir pamats domāt, ka dabūtu pa galvu ... ne pirmajā tūrē, bet otrajā vai trešajā - noteikti.

[Zigfrids]

Zigfrīds laikam pat savu vecāku jubilejās saka "piedod, māt, nevaru priecāties un sveikt, tu mūždien to zupu pārsāli un par maz gaļas ieliec...".

Tāda daba, ko tur.

 Greizs tas salīdzinājums. Galīgi greizs.

[Zigfrids]

Daudzi Latvijas iedzīvotāji šodien saka, mēs esam pievīlušies – vai varbūt domu precīzāk izteiks neliterārais vārds “aplauzušies” savā pirmajā mīlestībā, jo tā ir tikusi atmesta un pārdota. Kā tas notika? Kad tas notika?
Jāņa Dombura un Antras Cilinskas dokumentālā filma “4. maija republika” cenšas izsekot norisēm politikā, biznesā un to savstarpējā mijiedarbībā. Neatkarības atjaunošanas gaitā iezīmējas kāds lūzuma punkts – kad cīņa par brīvību Latvijai pārtop cīņā par varu un naudu sev. Tas arī bija brīdis, kad Latvijas valsts vairs netika veidota pirmajā mīlestībā. “Man pret tevi ir tas, ka tu esi atmetis savu pirmo mīlestību”
Atcerēsimies jaunību, cik briesmīgi bija pievilties pirmajā, tīrajā un naivajā mīlestībā! Varbūt jutāmies uz mūžu vīlušies visās sievietēs, vai visos vīriešos un mīlestībā vispār. Ne mazāk traumatisks ir pirmās mīlestības zaudējums savas valsts veidošanā. Liels solis pretī vecumam. No tās pašas dokumentālās filmas faktiski ir secināms, ka Latvijas tautu no atmodas laika sapņa par to, kāda būs brīvā Latvija, šķir astoņi prihvatizēti miljardi. Vairāk, nekā pasaulē iedzīvotāju.
Taču vislielākais zaudējums ir bijis nevis nauda, bet cilvēku cerības, viņu iespējas dzīvē un uzticība savai valstij. Tas Latvijai ir maksājis visdārgāko – daudzus simtus zaudētu dvēseļu, kuras ir papildinājušas latviešu rindas svešumā.
Gribas cerēt, ka līdz ar privatizācijas procesa beigām mežonīgaā kapitālisma tikumi ir palikuši pagātnē. Ja ne, tad Latvija turpina tuvoties vecumam. Latvijas valsts var izdzīvot bez daudz kā, bet ne bez iedzīvotājiem, sevišķi latviešiem.
Diemžēl notikušo pagriezt atpakaļ nav iespējams. Var pat teikt Lutera vārdiem - tikai tādā rūgtā nozīmē – te nu mēs stāvam un citādi nevaram. Ko iesāksim tālāk? Kā gaidīsim Latvijas simtgadi? Ko tai dāvināsim?

Fragments no Jāņa Vanaga sprediķa Rīgas Domā. Gandrīz jāsaka, ka manas domas izteicis. Jā, godātā Latvijas Valsts, pirmā mīlestība zigfridam ir beigusies. Rozā brilles izmestas. Turpmāk dzīvosim un sadzīvosim savādāk. Pirmais pārbaudījums, - solītā nodokļu reforma pēc jaungada. Ja kārtējais brāķis vai cerība, ka zigfrids vēl aizvien rozā brillēs, kuras neļauj saskatīt atšķirību vēlmēs viņu slaukt, tad ... par Igaunijas nodokļu sistēmu zigfridam viss ir sīkumos zināms. Arī tas, ka neapliekamais no jaungada brāļiem igauņiem būs EUR 500. Simtgadē, iespējams, zigfrids jau nodokļus maksās ziemeļu kaimiņam. Lai veicas!

[Camma]

Priecīgus svētkus.

[faraons]

varbūt man būs cita zeme, kur dzīvot.
bet, lai cik rūgti vai pievilti justos, man ir tikai viena zeme, kur esmu dzimusi. tā ir Latvija.