Kad Debestēvs ar Zemesmāti šķīrās,
es biju maza vēl
un mani atstāja pie Mātes.
Kad Debestēvs ar Zemesmāti šķīrās,
mūs visus, visus atstāja pie Mātes.
Un, kā jau klājas šķirtās ģimenēs
Tēvs apciemoja mūs (bet tikai sapnī),
un rudens naktīs, zvaigžņu nomodā
to turu aizdomās, ka ieradās viņš slepus
un vēroja mūs gaišām staru acīm.
Bet bērna aizvainotībā
mēs Tēvu noliedzām
un Mātei liedzāmies, ka domājam par Tēvu.
Aizvien vēl liedzamies,
ka domājam par Tēvu.
....atvainojiet, ka dzeja, jo latviešu literatūras grāmatu man šeit nav...