Šo kkā palaidu garām. Atbildi nezinu, protams, minēšu Čaku
Jā, Minne, jā, tas IR Čaks!!!
Minnei +1Dzejolis saucās "Zenta"
Mana pirmā draudzene Zenta -
Divas bizes un ābols sārts -
Mūžam iztapt man centās.
Labi - bij viņas pirmais vārds.
Mums izvirtības vēl trūka.
Un tā reiz klāju es kluss
Uz viņas dibena sārtās pūkas -
Dzeltenus papīrus.
Es slapināju ar lūpām
Čaukstošus ielāpus,
Lai tie tad kā miegā, bez rūpēm
Pie meitenes miesas dus.
Kā zīds, bāli rožains un mīksts,
Bij viņas apaļums.
Katrs skāriens, ko pirksti drīkstēja,
Bij rūgti salds apdegums.
Meitene tupēja rāma
Savādā svētlaimē.
Zuda pasaule dārdēdama.
Bijām vairs tikai mēs.
Es laikam tā papīrus licis
Būtu līdz mūžībai,
Bet ienāca māte ar vicu
Kā šausmas un soģis baiss.
Kad pēc tam mani māte kāva,
Es nojautu, kas ir grēks.
Un pirmoreiz pārvarēt nāvi
Tad manī radās spēks.
Es nojautu: grēks ir saldums,
Ko nedrīkst uz šķīvja likt.
To pasniedz viens otram zem galda,
Un tas tikai vārdos slikts.
Pēc mūsu salduma naivā
Meitene nenāca vairs.
Viņu pārņēma tālums kā laivā,
Kurai pārlūzis air's.
Kur ir gan šī meitene mīkstā
Un ļāvīgā kā siens?
Dzīve kā zars acī līkstas -
Tik ilgi jau esmu viens.