Kāds vīrs saņēma mantojumā no ļoti bagātās mirušās tantes milzīgu dimantu. Aizgājis pie juveliera, palūdza to iestrādāt rotā.
Juvelieris uzmanīgi nopētīja dimantu un iesaucās:
–Tas ir unikāls dimants, maksā milzu naudu! Nē, es neņemšos apstrādāt, ja nu sabojāšu? Nē, nē, neņemšos, pat nemēģiniet pierunāt!
Aizgāja vīrs pie otra juveliera, – tas pats.
Aizgāja pie trešā, vecā ebreja Cukermana. Viņš apskatīja dimantu un uzsauca puišelim palīgam, kas stūrī slīpēja kaut kādu gredzentiņu:
– Moņa, puis, uztaisi no šitā akmentiņa kungam rotu!
Vīrs lielā izbīlī:
– Ko jūs! Tas dimants taču maksā milzu naudu! To neņēmās apstrādāt pat vislabākie juvelieri! Un jūs atdosiet to darīt savam palīgam?!
– Tā, protams! Jūs zināt, ka jums ir unikāls dimants un cik tas maksā. Es zinu, ka jums ir unikāls dimants un cik tas maksā. Bet Moņa to nezina, viņš mierīgi uztaisīs.