Vīramātei patīk kopt dārzu, stādīt jaunas šķirnes, bet nosaukumus viņa atcerēties nemēģina. Kad prasu kas tie par gurķiem, saņemu atbildi tipa "Kaimiņu Antons iedeva" vai "Marija atdeva stādus". Izbesīja. Atvedu jaunas sēklas, mēģinu iestāstīt, ka beidzot jāsāk atcerēties nosaukumi.
– Te tev jauna gurķu šķirne, nosaukums "Pirenta". Un nevis "Vedekla no Rīgas atveda". Atcerēsies?
– Ui, nē, tādu gan neatcerēšos!
– Bet ja pielieksies un sanāks Pirdenta, tad atcerēsies?
– O, jā, Pirdenta atcerēšos!
– Tātad atceries, Pirdenta bez burta D!
Vasaras vidus, ciemojamies ar otru vedeklu. Viņa saka vīramātei:
– Skatos, tev jauni gurķi, tādi interesanti. Kas tā par šķirni?
– Vedekl.... Oi, kā nu bija nosaukums? Ā, Irsenta!
