Ļoti veci aņuķi.
Tāpat vienkārši ielikšu, priekam. ;o)))
Tēvs prasa dēlam liecību.
Viņš atnes un noteic:
-Tikai atceries, ka tā bija tava ideja sūtīt mani skolā.
Mācību gada beigās skolā izdala liecības.
Pēterītis atgriežas mājā, iedod tēvam liecību un skatoties pār plecu, saka:
-Galvenais taču, ka mēs visi esam veseli, vai ne, tēt?
-Mamm, atceries to lielo porcelāna vāzi, ko mūsu ģimenei nodod
no paaudzes uz paaudzi?- Jautā Pēterītis.
-Protams, ka atceros. Kāpēc par to jautā?
-Tāpat vien. Gribēju tev darīt zināmu, ka mana paaudze to tradīciju pārtrauca.
Eksāmenā students izvelk biļeti, paskatās - nezina un atliek atpakaļ.
Velk nākamo - arī nezina. Velk trešo- tas pats. Ceturto...
Profesors paņem ieskaišu grāmatiņu un ieliek viņam apmierinoši.
Pārējie studenti sašutuši jautā:
-Par ko?
-Kā par ko... Ja jau meklē, tātad kaut ko zina!
No rīta sieva pieķer vīru grabinoties gar durvīm. Protams, kā jau pieklājas,
ar šņabīša smaku no mutes un lūpu krāsu uz krekla.
Sieva: Cik es saprotu, ir kāds ļoti svarīgs iemesls, kāpēc tu te valcerē
pa kāpņu telpu sešos no rīta?
Vīrs: -Protams, ir. Brokastis!
Kādu vīru moka bezmiegs. Guļ viņš gultā un prāto:
-Dievs ir vai viņa nav? Bet varbūt tomēr ir? Bet varbūt nav. Vai ir?...
Pēkšņi dzird niknu balsi no debesīm:
-Nav manis, nav! Guli! Un citus netraucē!
