Ehh, visu laiku domāju, kā tas ir, ka tie labie, jaukie, nesavtīgie allaž ātri aiziet?

Varbūt Lielajā Visumā kāda ‘kvota‘ labajiem darbiem, labestībai?
Kad kvota vienas personas labajiem darbiem izsmelta, viss, nākamais līmenis?
Bet redz, Inešuks nekad nebūs Babulis, tas babulis! (nja, reizēm domāju, nez, kad pati būsi
babulis, ko tad teiksi?)
Tagad sajūta, ka Inešuks zināja, ka nekad nebūs tas babulis

Tik daudz laba paveikts, varbūt tiešām vienam mūžam jau par daudz?
Lai viegli, bet vienalga, nu kā tā? Kādēļ tā
