tāds man tas hobijs...

[olgucis]

ai, olgucim ir tikai viens ceļš -  ķert kaifu no procesa. Kad paņem otiņu rokā  smadzenes momentā atslēdzās. Pavisam! Ne tev tur kādi  valsts mēroga finanšu pārpratumi, nekādas  bilances un deklarācijas, tur pat nav VIDa ar viņa  dīvainām fantāzijām. Ir tikai krāsas, toņi, gaismas un ēnu vibrācijas un tu tam visam  haosam pa vidu... Silti iesaku, tā ir TĀDA atpūta! Un pēkšņi pasaulei pavisam citas krāsas. Dzīvē viss ir jāizmēģina,  protams ja nerunā par lietām no kurām nelabi paliek

[daddy]

Tieši tās "nepareizības" rada mākslu.Tās ir kā pirkstu nospiedumi - katram savi!

Olguci, ieklausies arī ko večiņa saka - jābūt savam "brendam", lai Tevi atpazīst, citādi nekļūsi ne bagāta, ne pat slavena   a kā būtu, ja Tu savās gleznās ieliktu kaut ko pa īstam nereālu, nevis ar jūraszālēm apaugušus akmeņus, kas arī ir nereāli, bet piem. dzeltenu pīlīti, vai sarkanu lācīti? un tā katrā gleznā...

redzi - ideju man netrūkst, man tikai tehnika neizkopta...gribi, es būšu Tavs impresārio?   Tu gleznosi, es organizēšu izstādes, pārdošanu... peļņu dalīsim 30% Tev, 70% man, izbadējies mākslinieks ir ar lielāku iedvesmu...

[Minne]

daddy, nemaz nelecies, ja?

Ja labi rauju, es pāris stundās (nu, labi, vrb maķenīt vairāk, ja prātīgi) aizrauju līdz Adrijai. Pat pārspļauju kādu daugavpilieti un drīkstu runāt par jūraszāļu kušķīšiem 

[daddy]

Tādu viļņu Adrijas jūrā nav, vismaz tai galā līdz kuram Tu pāris stundās vari aizraut  
Esmu peldējies 7 jūrās, šo to zinu tāpēc

[Minne]

Ak, Tu nabaga realists 

[reno]

ai, olgucim ir tikai viens ceļš -  ķert kaifu no procesa. Kad paņem otiņu rokā  smadzenes momentā atslēdzās. Pavisam! Ne tev tur kādi  valsts mēroga finanšu pārpratumi, nekādas  bilances un deklarācijas, tur pat nav VIDa ar viņa  dīvainām fantāzijām. Ir tikai krāsas, toņi, gaismas un ēnu vibrācijas un tu tam visam  haosam pa vidu... Silti iesaku, tā ir TĀDA atpūta! Un pēkšņi pasaulei pavisam citas krāsas. Dzīvē viss ir jāizmēģina,  protams ja nerunā par lietām no kurām nelabi paliek

Es gan ar krāsām nevaru, ja zinu, kā vajadzēu, bet nesanāk, nervi beigti

[olgucis]

;o)))) Ne tak, es taču esmu reāli domājošs  sievišķis ;o) No mākslas neviens nav spējīgs izdzīvot. Kaut gan ir gadījumi. Kāda paziņa pabeidza viena gada kursus internetā, vīrs viņai šķūnī darbnīcu iekārtoja, lai nebojā mājā gaisu - pārbūvēja, logus, elektrību, interjeru, pat nosiltināja. Šī tur pieaicina interesentus un  brīvajā no pindzelēšanas lakā vada pindzelēšanas nodarbības. Vecis teica, ka divos mēnešos esot atpelnījusi visus remontā izlietotus materiālus. Cita paziņa, no Kanādas, viņa vairāk ar paletes nazi strādā, - vienkārši piedalās visās tuvākajās izstādēs, tur man liekas, kaut kāds procents aiziet dalības maksā, tas arī ir nodoklis, un parasti Kanādā visas izstādes ir ar pārdošanas opciju, autors grozās blakus stendam un ar viņu kas grib sarunā - esot jau sen visus pindzelēšanai  domātos izdevumus atpelnījusi. Tagad abstrakcijai pievērsusies - fantastiski darbi. Francijā  viss atkal savādāk iekārtots. Vispirms autors iziet kaut kādu komisiju, kura novērtē līmeni un izsniedz sertifikātu, kurā teikts līdz kādai summai viņa drīkst novērtēt savus darbus. Mana paziņa dabūja tur atļaujas līmeni ar 600 euro, arī izstādes un kas tur vēl, bet viņai nav arī nekādu problēmu iziet ielās, uzlikt stendu,- atļauja ir un viss notiek. Man liekas, ka ja es pindzelēšu  naudas dēļ, tas man vienkārši aplauzīs visu kaifu  . Kaut gan nav jau tā, ka nekas nav pārdots 

[reno]

Jūrām ir pieprasījums -tā tev ir niša!

[Zigfrids]

Ir ideja. Muļķīga noteikti.
Ir marinisti - glezno jūru. Ja var jūru, tad kāpēc nevar debesis? Tās arī mēdz būt dažādas.

[reno]

ar vesela armāda debesu un mākoņu gleznotāju, jāteic, ka tikpat populāri, kā marīnas

[kvadra]

... Gleznai ir jābūt reālistiskai! ...

Saki? Jā, no mana, mākslā pilnīga profāna, skatupunkta - Glezna ir tā, kas reālistiska. Un Mākslinieks ir tas, kas prot uzgleznot reālistiski. Un, redz, cilvēki mācās, kā to darīt pareizi...
Bet kā tad ar visu to ne-reālistisko glezniecību? Kur nav nekā "pareiza"? To, kur skaties un nesaproti, vai tā glezna riktīgi nolikta, vai mož vajadzēja vēkšpēdus - bez starpības, jo, kas tur attēlots, tāpat jau nevar saprast? Kā ar visādiem ķeburiem un stilizētiem cilvēciņiem a ļa Aija Zariņa, par kuriem man, bezjēgai, kas var tikai grīdu vai sētu nopindzelēt, gribas sacīt - nu, ŠITĀ jau arī ES māku! Iznāk, ka pateicīga lieta tāda pindzelēšana - kā gribu/māku, tā maunu - jo "tā es redzu pasauli  ", ne? (Ne, nu var jau, protams, "redzēt", kā gribi, bet kur ir tā robeža, kas atšķir mākslu no audekla apķēpāšanas?)

P.S. Olguc, man patīk Tavi darbi.

[vecinja]

Kadrā - cik reāls ir  tas lopiņš, kas tavā avatarā?Teiksi - nav māksla?

[vecinja]

Kadrā - cik reāls ir  tas lopiņš, kas tavā avatarā?Teiksi - nav māksla?

Bija domāts - KVADRA! Tā iet man, kad no tlf bakstos - nepaskatos reizēm, ko korektors sadarījis

[olgucis]

māksla, man liekas ir ļoti subjektīvi. Tas vairāk tas, kas neatstāj cilvēku vienaldzīgu. Kādai ģimenei tā ir veca glezna, ko brīvā laikā uzpindzelējis vectētiņš - paša celtā māja un ziedošs ābeļdārzs apkārt, varbūt nemākulīgi, bet ar siltumu un mīlestību, ar visiem sīkumiem. Kādam tas ir naivisms, bet ģimenei tā ir mīļa atmiņa kas tiek glabāta goda vietā. Katram dzīvē ir bijuši mirkļi, kurus gribās atstāt atmiņā, bet nav iespējams. Un pēkšņi kādā abstraktā gleznā viņš saskata tās saulrieta krāsas kuras joprojām ir atmiņā. Un tas darbs viņu nelaiž vaļā. Kāds sēž darbā līdz ausīm, bet pēkšņi kāda ziedoša lauku ainava, vai jūras skats, un viņš reāli sajūt to svaigo gaisu, zāles smaržu vai jūras šalkoņu... atvelk elpu un sāk plānot atvaļinājumu. Protams, māksla muzejos un t.t. tur viss nevainojami, bet cik bieži tajos muzejos mēs tiem darbiem paskrienam garām, pat neapstājoties, vienkārši, lai paskatītos Purvīti, jo esam noilgojušies pēc viņa ābeļdārziem.

[Broņa]

Olguci, skaužu Tevi par hobiju, par to aizrautību un prieku, ko tas Tev dod. Un tik labi pateici par to vectētiņu un ziedošo ābeļdārzu..