Zigurds Neimanis Dubultportrets
Man tādas duālas izjūtas. Kopumā kā detektīvs man patika, tiešām labi savērpts stāsts, kas beigās smuki saiet kopā. Atraktīvi, ar humoru. Pie tam paņēmu bibliotēkā ar zināmu skepsi.
BET. Sākumā tā pasmīkņāju, bet beigās jau smējos un sāka pat kaitināt. Autors tik smieklīgi spoguļo sevi galvenajā varonī -pusmūža vīrietis, priekšlaicīgi pensionējies policists (tātad ap 60?), bet nu tiiik neatvairāms visām sastaptajām sievietēm, arī tām, kam knapi 18, pat knapi pamodies un apenēs ejot skatīties, kas klauvē pie durvīm. Tas vēl tā varētu būt. Bet tas sarunu stils -"princesīt", cērtams kociņš, man likās pārspīlēts un par daudz vulgārs. Bet "Princesīte" gan arī nav daudz labāka, katrā ziņā ne jau atbilstoši savam vecumam.
Otrai sižeta līnijai arī varētu piesieties tīri par dažiem bišķi aiz matiem pievilktiem gājieniem un šis varonis dzer vnk nežēlīgi. Mazā aziāte un viņas anatomiskie dotumi tiek parakstīti detalizēti un ar baudu. Bet vismaz bez "princesītēm"
Labs bija grāmatas noslēgums "pēc 8 gadiem" ar īsu aprakstu, kas noticis ar katru no varoņiem. Katrā ziņā -beigas laimīgas