Leksotanils tiek rīts jau apm. 2 gadus pret trauksmi, kopš visas šaizes sākās, bet viņš jau neko neārstē, tikai apspiež stresu. Uz savu ĢĀ nepaļaujos - kkādus preparātus viņa man izrakstīja, bet es uz viņas kompetenci tiešām nepaļaujos, ja nu man no tām zālēm sākas runas un domāšanas traucējumi (novēroti pie pāris druškām ar līdzīgām problēmām), bet man, piedodiet, tagad vēl arī darbs jāmeklē, es nevaru kā stostīgs zombijs iet uz darba intervijām. Nu tad visas cerības uz speciālistu, kas izvēlēsies pareizās zāles un devas. Un nekad nesauciet depresiju par štrunta, ja jums pašiem nav bijis tā, ka pie gājēju pārejas nepasperat soli uz priekšu zem smagās automašīnas tikai tāpēc, ka vēl ir atlicis gana loģikas, lai saprastu, ka tā mašīna nav pietiekami smaga, lai iznākums 100% būtu letāls. Ticiet man, ja būtu vēl kāda cerība, ka es pati izkulšos, es nemeklētu ārstu.