man vīriec sācis uz vecumu krākt ..nujau kādu gadu vai divus piefiksēju,ka šams pakrākuļo

par cik visiem zināms,ka cīnos ar mūžīgajiem miega traucējumiem,tad šamā pavisam nevainīgā iekrākuļošanās man liek pieņemt radikaalus mērus, jo man liekas,ka tieši tādēļ nevaru aizmigt

tad nu tiek šams iebukņīts, sabukņīts, sagrozīts, vai sastumdīts, ko nu kuro x ērtāk.un vēl, es viņam atgādinu, ka jāelpo

par cik, es ar savu nepareizo meigu pusi no viņa guļamā laika pavadu blakus pati neguļot..tad bieži dzirdu kā krākuļojot elpošana apstājas(apnoja)... tā ir mana bērnības fobija, jo tētim visu dzīvi piemīt šitie elopšanas apstāšanā jociņi... viņš gan milzīgs krācējs un komplektā ar to elošanas apstāšanās man pašai, kā līdzpilsonim murgs..katreiz likās ,ka jāiet jāmodina ,lai tak elpo... bet bljin..kkā lidz pat šai dienai viss ir noritējis veiksmigi...un tetim tās neelpošanas fāzes ilgst megailgi...tas nav tā, ka izlaiž pāris ieelpas

tad nu es savējam bliežu un pie sevis noburkšķu- tak elpo bljin !!!nu kka taa mums pa naktiim iet...es arii krācot ,ja uz muguras guļot.. bet par cik mana normalā poza ir uz vēdera, tad tādas atrakcijas gadās reti
