Paziņa/kolēģis sasmīdināja. Viņam visa cita starpā ir arī aitu bariņš. Ar skaistu apaļragainu aunu priekšgalā. Man tas auns nu dikti patīk, varens skaistulis, katrreiz izmantoju iespēju viņu izbužināt, bet drusku raksturiņš šamajam arī ir

Saimnieku pa brīžam piemeklē muguras problēmas, un, reiz, kad nu sabrieda, ka vairs ne lāgā pieliekties, ne atliekties, nedz ko pastrādāt, šis izlēmis, ka nekur neliksies, būs vien jāapmeklē kāds fizioterapeits. No rīta pabarojis lopiņus, izlaidis ganos aitu saimi un čāpojis uz māju pusi. Neapdomīgi pagriežot aitām muguru... Un tad vienā brīdī, šis stāsta, saņēmis tādu negaidītu belzienu pa pakaļu, ka aizlidojis slaidi uz priekšu ar rokām pa gaisu un degunu smiltīs. Lēnām pagriezis galvu, atskatījies, a tur "stāv tas mūdzis Morics, lepni izslējies"

Vai nu ar šo veiksmīgo izgājienu auns sajutās pietiekami pašapliecinājies, vai godprātīgi pieturējās pie principa, ka "gulošos nesit", bet aizdevās pie savām sievām, un turpinājums nesekoja. Saimnieks tikām pieslējies, notrausis smiltis, lūkojis apzināt sev nodarīto skādi un negaidīti atklājis, ka mugura vairs nesāp! Morics izārstēja! Un bišķiņ jūtīgā pakaļa bija pavisam pieticīga samaksa par šo efektīgo terapiju