Pirms laiciņa noskatījos meksikāņu "Roma"...bet tā īsti nav, ko pateikt vai arī grūti izteikt to, kas manī palicis pāri uz šo dienu.
Melnbalta (kas man patīk), nesteidzīga. Gribas teikt - dažu cilvēku parastas dzīves kāda perioda atainojums. Parasta dzīve, kā ikvienam no mums. It kā apgrēcība cilvēka dzīvi nodēvēt par parastu, jo vienmēr taču kkas notiek. Ikdienišķi sīkumi, visiem plus mīnus vienādi....dažiem kkas īpašāks - vīrs laiž pa kreisi, kalponi stāvoklī pamet vīrietis, viņa dzemdībās zaudē bērnu...Tas viss, nenoliedzami, šajos cilvēkos raisa emocijas, reakcijas, tādām vienkārši ir jābūt, bet mana "virssajūta" bija - dzīve vienkārši notiek, rit, bezkaislīgi...neatkarīgi no mums, neatkarīgi no tā, kā jūtamies, ko pārdzīvojam, kas ar mums notiek... dzīvei vienalga, tai ir sava funkcija - ritēt. It kā jocīgi, ka personificēju dzīvi, bet citādāk nespēju noraksturot to dīvaino sajūtu, ka filmas tēli, viņu dzīves notikumu nozīmīgums konkrētajā laika sprīdī man likās it kā samazināts, nonivelēts. Bet, iespējams, tā ir mana problēma, ka iedomājos, ka kkam mūsu dzīvē jāskaitās nozīmīgam.
Baigā putra, bija grūti šo noformulēt, bet apsolīju nakata kungam
