Bik aizskāra gan daddy augstprātība. Perlamutra pogas, zin'.
Tur nekāda pašvaldība neko nevar izdarīt. Vienkārši ir tā, kā ir. Un savādāk nebūs, jo nav variantu.
Vīrs ir. Pat strādā. "Sociāli derīgā darbā", alga kāda ir, tāda ir. Rēķiniem, bērniem un viņu skolai izprasu, pārējais pazūd, neizteikšos, kur. Iepriekšējā alga pazuda 3 dienās. Jautāju, kur palika - kā, viss taču ģimenei. Ko zināju, to saskaitīju (man rēķiniem, daži pirkumi), bet kur palika vismaz 1/3 - nezinu. Viņam laikam liekas, ka mēs tūkstošus pelnām, tā arī dzīvo - it kā tūkstošus nestu mājās. Kopš vīrs sāka strādāt, tā sāka dzīvot ar vērienu. Mani pīkstieni par bezjēdzīgiem tēriņiem beidzas ar "ko di@sies". Kamēr strādājām abi, bija OK, bet viss, ko sapelnījām, ir jau izbeidzies. No darba biju spiesta aiziet (veselība nobruka), bezdarbnieka pabalsts sen jau beidzies. Nekas cits man nespīd - nevaru (invaliditāti dabūt arī nevaru. Sīkāk neizplūdīšu). Ko sāku mēģināt, to apkoda kovids. 5x pārskatīju pabalstu variantus - jebkas rada lielākas problēmas par esošajām. Turklāt priekš pabalstiem mēs esam par bagātu - īīīīpašums, maaašīna (kvalitāti nekomentēšu) -, un tur kā kaut ko pakustina, tā seko vēl lielākas problēmas.
Ietaupīt es varu tikai uz sevi. Tur arī taupu - man nav jāpierod, nav pirmā reize. Vīram liekas, ka viss kārtībā, viņam pietiek.
Krājumi man ir, (dārzeņi ir, kaut ko paspēju iepirkt arī no citas pārtikas), lupatu pietiek (ar to es domāju vecas pusnovalkātas, kaut kur savāktas drēbes, - ja der, tad labi), sīčiem arī ir (vienmēr pie iespējas pievācu visu, ko atdod, lai stāv, līdz derēs). Teorētiski neko nevajag, kā jau Pļuškinam, ir iespējas reanimēt visu, ko vajag, no vecām lietām. Citiem ir vēl sūdīgāk, ne iešu, ne prasīšu.
Tikai nenormāli iecirta tas uzdi@siens par nakckreklu ar perlamutra pogām.
P.S. Paldies vienai no foruma meitenēm (piedod, neatceros niku), kura iepriekšējā sūdīgajā periodā man palīdzēja. Pēc tam man diezgan daudz kas aizgāja uz augšu.
Tikai enkuru par daudz, tālu netiku.