Var runāt ar ko vien gribās, kaut ar kurpēm. Daži vīrieši mīļi parunājas ar savu ''draudziņu''. T.i., uzrunā un apjautājas, kā jūtās. Nu, rituāls, nozīmīguma apliecinājums.
Kā lai neaprunājas ar kaķi, suni, kāmi, gotiņu savā kūtī?
Kad kaut kas nepadodas, saku ''ak, tu, maitasgabals!'' un tas nebūt nenozīmē, ka iedomājos, ka tas tehnikas brīnums vai auduma gabaliņš mani sadzirdēs un tūlīt labosies.
Ko nozīmē vientulība? Tikai to, ka cilvēks nav atradis vai nemaz nav meklējis kādu, ar ko dalīties savos pārdzīvojumos. Ir tādi, kuriem nevajag plarkšķēt ar otru cilvēku, vismaz ar pazīstamu - nē. Šajā ziņā es būtu pilnīgā frustrācijā, ja vajadzētu iet grēkus sūdzēt. Dievs un priesteri ir pilnībā pasargāti no manām domām!
Starp citu, iedomājos, ka nets kā reiz daudziem aizvieto biktskrēslu. Un tā varbūt ir labāk, jo var saņemt kā nopēlumu, tā arī daudz labu padomu un arī uzslavas, ko no dieva kalpiem nesagaidīsi (ā, ja nu tikai uzdevumu 500x noskaitīt ''Mūsu tēvs'' vai citu peršu).